Valda uzskats, ka cilvēks, kurš daudz dzer – tas ir slikti, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Ar viņiem vajag cīnīties, vajag nostādīt uz pareizā ceļa. Dažu – ar labu, citu – ar spērieniem. Baismīgo kaiti var ārstēt tikai ar mīlestību, ticību un medikamentiem. Bet tad taču vajag strādāt. Valstij parasti tādām lietām nepietiek laika. Tāpēc ceļš vienmēr ir viens: kaiti ārstē ar naudu. Pareizāk sakot, ar tās trūkumu. Pacelt akcīzi, mazināt pieejamību, izdomāt vēl kaut ko sociālu, kaut ko līdzīgu fotogrāfijām uz paciņām. Maz ticams, ka tas līdz, bet jūs taču redzat – mēs strādājam, viss ir saskatāms.
Alkohola cenas Baltijas valstīs ar katru gadu pieauga? Kāpēc? Tāpēc, ka katru gadu tiek pieņemts budžets. Nu, bet tā kā ekonomika valstīs ir fantastiska, viena par otru varenāka, katru reizi rodas pamatots jautājums – kur ņemt naudu. Ja jau neviens neiebilst pret to, ka alkoholisms nav nekāds joks, dzērāju apkarošanai veltīto runu fonā aug iekšķīgās degvielas un smērvielu nodokļi.
Vēl vairāk, visas trīs valstis ierindojušās starp līderiem izdzerto apjomu ziņā. Eiropas Savienība uz to skatās kā labi audzināta lēdija un velns zin no kurienes radušos vīriešu orgānu un nicīgi viebjas. Jebkurā gadījumā cīņa ir jātēlo. Taču ikgadējā nodokļa palielināšana novedusi Baltijas valstis pie jauniem rādītājiem: tagad tās ir ne tikai pirmās alkohola patēriņa ziņā uz vienu iedzīvotāju, bet arī alkoholam atvēlēto izdevumu ziņā uz vienu iedzīvotāju. Tauta tak ir dvēselīga, dejot gribas, lai arī maciņš kļūst aizvien plānāks.
Visvairāk ir satraukusies Igaunija, jo tā ir reitingu augšgalā. Pacēla akcīzi par 20% un saberzēja rokas. Bet tautu tik vienkārši vis nepāraudzināsi. Attālumi Baltijā nav lieli. Tāpēc igauņi sāka plūst uz Latvijas pusi, jo tur ir krietni lētāk. Vēl vairāk, naudas ziņā taupīgie, bet saziņā dāsnie somi arī attapušies un brauc ar loku apkārt igauņu tūrisma objektiem. Sabiedrība ir noraizējusies un Igaunijas simt gadu jubilejas dienā organizēja akciju – devās pie kaimiņiem pēc akcīzes precēm.
Bet ko par to domā Latvija? Kad dzer savējie – tas nāk par ļaunu tikai cilvēkiem, ekonomikai – gluži pretēji. Kad dzer sveši – visiem ir labi. Kad kaimiņš ir dzērājs, vienmēr ir iespēja sasliet degunu. Latvija berzēja rokas, vēra vaļā veikaliņus, tūristu objektus, lepojās. Viss – par labu sabiedriskiem cilvēkiem. Smaidi, rokasspiedieni. Bija arī neapmierinātie: sak kaimiņu rindas pēc pudelēm rada korķus pie robežām.
Tagad burbulis ir pārplīsis. Igaunijā ņēma rokās kalkulatorus un sāka rēķināt no jauna. Cilvēki turpina dzert, bet nodokļu plūsma ir sarukusi. Nolēma sākt no paša sākuma. Samazināt akcīzi par 25%. Tagad satraukums modās Latvijā. Klients brauc prom! Igaunija cērt caurumu valsts budžetā un vispār izturas izaicinoši. Ar ko aizbāzīsim caurumu? Vai paši aizbāzīsim mutes? Citi gāja tālāk. Sak, 100 miljoni eiro uz ceļa nemētājas, lai arī tie ir tikai zaudējumi. Igaunija nodarījusi kaitējumu. Vai nav pienācis laiks nodokļu karam? Vismaz hibrīdkaram. Vismaz alkokaram. Vai nav pienācis laiks celt grādus un sākt alkosacīkstes ar akcīzes pazemināšanu?
Vārdu sakot, vajag domāt. Vai arī domāt mazāk, apjēgt vairāk. Mulsina tikai dažas lietas. Pirmkārt, ienākumi budžetā tik un tā saruks. Otrkārt, ko teiks Eiropa – kāpēc mēs te rīkojam demonstratīvu dzeršanas apkarošanu. Ja nu Brisele aptvers, kas par lietu, un liks Baltijas valstīm sadomāt kaut ko trijatā. Ko? Bet kā tad cīņa ar dzeršanu? Kuru tad tas uztrauc? Nē, protams, tā jau nav slikta lieta, kamēr nesāk konfliktēt ar budžetu. Tur katra kapeika ir zelta vērtē. Ekonomika aug augumā neredzētā tempā, un te pats galvenais, gluži kā mūzikā, šahā un seksā ir nepazaudēt tempu. Ielej.