RĪGA, 31. maijs – Sputnik. Sociālie tīkli dedzīgi apspriež jauno Latvijas prezidentu – Egilu Levitu. Vienaldzīgo nav: vieni viņu dievina, citi drausmīgi ienīst, bet trešie ieņēmuši gaidīšanas pozīciju un pagaidām vēro jauno valsts vadītāju.
Saeimas ārkārtas sēdē 29. maijā par jauno Latvijas prezidentu tika ievēlēts jurists Egils Levits, kuru izvirzīja valdošā koalīcija pēc Nacionālās apvienības iniciatīvas.
Jaunā prezidenta tēls izraisīja karstus strīdus Latvijas iedzīvotāju vidū jau gana ilgi pirms ievēlēšanas šajā svarīgajā amatā. Turklāt, ne tikai krievvalodīgo iedzīvotāju (Levits ir strīdīgās Satversmes preambulas autors, kura nostiprina latviešu prioritāti pār citām etniskām grupām Latvijā), bet arī titula nacionāli norūpējušos pilsoņu vidū, kuri ar interesi apspriež viņa tautību (Levita tēvs ir ebrejs).
"Visās malās apbrīnojamas diskusijas par Levita tautību. Pūristi ņemas no visiem flangiem, lasu Izraēlas diskusijas – pēc reliģiskajiem likumiem nav, pēc nacistu likumiem - ir gan! Ņemas kā traki. Kā teica Korovjevs: "Вопросы крови - самые сложные вопросы в мире!" (Asiņu jautājumi ir sarežģītākie jautājumi pasaulē!)," raksta Lolita Tomsone, Rīgas Žaņa Lipkes memoriāla direktore.
"Es teiktu, ka vienīgais cilvēks uz pasaules kurš var teikt kas ir Levits, ir Levits pats. Un tas ko viņš saka, tas viņš arī ir. Un svarīgi tas drīkst būt tikai tad, ja viņam tas ir svarīgi. (Tomēr nezinu vai šīs manas domas atbilst preambulai)," atbild uz to Una Bergmane.
"Nesaprotu problēmu. Runā latviski, dzimis un labu laiku audzis Latvijā, rakstījis Latvijas neatkarības deklarāciju un Satversmes preambulu, sevi uzskata par latvieti – dievu dēļ, nu kas tad vēl viņš ir, ja ne latvietis?!" vaicā Didzis Veinbergs.
"Es arī nesaprotu! Bet tur tāda ņemtne. Levita tēva ģimene tāpat lielākā daļa gājusi bojā holokaustā. Un jā, ir viņš Latvijas prezidents, bet nav tak miera zem olīvkokiem," bēdīgi konstatē Lolita Tomsone.
"Mēs šajā sakarā vēl daudz "laba" uzzināsim par latviešiem. Pārdomājot bieži izskanējušo domu, ka beidzot nav kauns par prezidentu, ceru, ka beidzot ir pienācis brīdis kritiski paskatīties pašiem uz sevi un padomāt, vai nepaliek kauns..." filozofiski norāda Edīte Brikmane.
"Un kādēļ gan etniskās tīrības apoloģēti nepiemin Levita māti, baltvācieti," uzdod jautājumu Dina Bruka, uz ko Tomsone norāda, ka piemin ne vien māti, bet arī preambulu.
"Preambulu vēl ilgi pieminēsim. Latviskākais no latviešiem," sarkastiski norāda lietotājs ar lietotājvārdu te pienāca Kindzulis.
Izskatās, ka daudzi sociālo tīklu lietotāji attiecas pret to, kādas slavas dziesmas šobrīd skan attiecībā uz jaunievēlēto Latvijas prezidentu, ar dzēlīgu smīnu.
Tā, piemēram, Twitter lietotājs ar lietotājvārdu Nepareizais publicēja uzskatāmu bildi, kurā apkopojis spilgtākās publikācijas ar apsveikumiem Egilam Levitam. Taču sekotāji novērtēja to visnotaļ savdabīgi:
"Daļas latviešu pielīdēju un lišķu gēns visā krāšņumā," uzrakstīja lietotājs ar lietotājvārdu Oys.
Savukārt Zane Radzobe piedāvā nedaudz pagaidīt, lai ieraudzītu, kā notikumi attīstīsies tālāk.
"Es neesmu pret Levitu. Bet šī vispārējā neapvaldītā sajūsma atstāj histērisku pēcgaršu. Pieminiet manus vārdus: cilvēkus, ko latvieši nekritiski dievina, latvieši mēdz tikpat nekritiski nīst. Jāpagaida tik drusku," iesaka Zane Radzobe.
Un kas ir interesanti: absolūtais vairākums komentētāju piekrita šādam situācijas vērtējumam.
"Vienkārši neliela atvieglojuma sajūta. Ceturto pridūroku no vietas būtu grūti tolerēt," visnotaļ asi atbildēja Aivars Akmentiņš.
"No idealizācijas līdz devalvācijai viens solis," raksta Rita Ignāte, liekot atminēties slaveno teicienu "no mīlestības līdz naidam ir viens solis".
Jāsaka, nebūt ne visi uztvēra Levita ievēlēšanu ar prieku. Piemēram, publicists Artūrs Leitlands paziņoja, ka viņam esot kauns.
"Man pirmo reizi ir tik liels kauns par valsts prezidentu, ka laikam uz kādu nedēļu pārtraukšu kontaktu ar saviem ārzemju kolēģiem, kuri interesējas par politiku Baltijas valstīs," uzrakstīja Artūrs Leitlands, vēlāk paskaidrojot savas izjūtas ar to, ka Levits ir gaužām tāls no Latvijas.