Pirms divām nedēļām Krievijas Izmeklēšanas komiteja iesāka krimināllietu sakarā noziegumu pazīmēm, kuri minēti KF Kriminālkodeksa 357. pantā, – genocīds.
Runa ir par masveida mierīgo pilsoņu noslepkavošanu, ko pastrādāja nacisti 1942.-1943. gadā, Novgorodas apgabala Žestjanaja Gorka ciemā.
Latviešu pēdas
Soda operācijas īstenoja speciāla grupa ("teilkomanda"), kuras locekļi, kā teikts Izmeklēšanas komitejas preses relīzē, "sistemātiski nošāva, nodarīja ar dzīvību nesavienojamus miesas bojājumus ar aukstiem ieročiem un citos veidos mierīgajiem iedzīvotājiem, tostarp sievietēm, bērniem, kā arī karagūstekņiem. (…) Žestjanaja Gorka ciema vietā okupanti nošāva vairāk nekā 2600 cilvēku, lielākoties tie bija Ļeņingradas (šobrīd Novgorodas) un Pleskavas apgabala, lielākoties krievu tautības iedzīvotāji, kā arī ebreji un čigāni".
Sodītāju grupas sastāvā, kopā ar vāciešiem, bija arī Latvijas iedzīvotāji, vairāk nekā 30 cilvēku. Šis fakts noskaidrots jau 1944. gada izmeklēšanas gaitā, kura tika veikta uz karstām pēdām.
Taču padomju vadība baidījās sagraut ideoloģisko dogmu par PSRS tautu draudzību. Tāpēc kara tribunāla atklātajā sēdē, kura notika Novgorodas kremlī 1947. gada beigās, "latviešu pēdas" tika visos veidos slēptas. Uz apsūdzēto sola atradās tikai vācieši, tostarp arī sodītāju vadītājs ģenerālis Hercogs Kurts.
No jauna pie šī jautājuma padomju valsts drošības iestādes atgriezās vien 1960. gados. Ap to laiku tie, kas pastrādāja zvērības Žestjanajā Gorkā, absolūti ērti apdzīvojās dažādās rietumvalstīs, kuru valdības, saprotamu iemeslu dēļ, nevēlējās izdot PSRS kara noziedzniekus.
Sodītāja biogrāfija
Krievijas vēsturnieks Boriss Kovaļovs rakstā "Bruņoti grupējumi no Baltijas Novgorodas apgabalā (1941. – 1943. gads)" īsi atstāstīja kāda sodītāja – Jāņa Cīruļa biogrāfiju:
"Jānis Cīrulis, dzimis 1910. gadā Valkā.
1935 – 1939. gadā viņš mācījās virsnieku skolā, ieguva vecāka leitnanta statusu. 1940. – 1941. gadā dienēja Latvijas teritoriālajā korpusā. Pašā kara sākumā dezertēja no Sarkanās armijas un nokļuva policistu daļās. 1942. gadā viņu pārveda dienestam Žestjanajā Gorkā.
1944. gadā Cīrulis nokļuva latviešu leģionā, kur viņš komandēja vienu no 34. pulka bataljoniem. Kara beigas viņš sagaidīja Vācijā. Protams, dzimtenē viņš neatgriezās.
Vairākus gadu garumā bijušais sodītājs bija tā dēvētās Amerikas armijas latviešu strādnieku rotas komandiera vietnieks. Aktīvi piedaloties latviešu emigrantu loka darbībās VFR, izveidoja noteiktu politisko karjeru – kļuva par organizācijas "Daugavas vanagi" priekšsēdētāju.
Veterāns un ģimnāzists
Jānis Cīrulis nomira 1979. gada 18. novembrī (simboliski!). Man izdevās sameklēt nekrologu, kurš veltīts viņa nāvei.
Protams, tajā nav neviena vārda par mirušā asiņainajiem "varoņdarbiem" Žestjanajā Gorkā. Šī sadaļa viņa biogrāfijā delikāti izlaista. Uzrakstīts, ka savu kaujas ceļu Cīrulis uzsāka SS leģiona 34. pulkā. Tā sakot, karavīrs bez bailēm un pārmetumiem, nevis sieviešu un bērnu slepkava.
Ir kaut kas vēl interesantāks. Jau atstājot vadītāja amatu Rietumvācijas organizācijā "Daugavas vanagi", Jānis Cīrulis no 1973. līdz 1978. gadam bija Minsteres "vanagu" filiāles loceklis.
Tieši tad Levitu ģimene pārcēlās no Rīgas uz pastāvīgu dzīvesvietu Vācijā. 1973. gadā Egils Levits pabeidza 12. klasi latviešu ģimnāzijā Minsterē, kuru vadīja "Daugavas vanagi". Pats Levits stāsta, ka jau mācību laikā Minsteres ģimnāzijā aktīvi iesaistījās latviešu emigrācijas ("trimdas") sabiedriskajā dzīvē. Un turpināja šo aktivitāti, strādājot par pasniedzēju tajā pašā ģimnāzijā.
Divi aktīvisti, vecs un jauns, vienā pilsētā, neliela skaita etniskajā vidē… Grūti iedomāties, ka viņu ceļi nešķērsojās.
Vispār runājot, cieši sakari ar latviešu emigrācijas pārstāvjiem, turklāt visradikālākajiem, manāmi ietekmēja Egila Levita uzskatus. Piemēram, ir zināms par viņa sadarbību ar bijušo "Pērkonkrusta" vadītāju, nacisma latviešu versijas ideologu Ādolfu Šildi.
Savukārt KF Izmeklēšanas komitejai ir pamats izsaukt Latvijas jauno prezidentu uz nopratināšanu liecinieka kārtā. Kas zina, varbūt, veterāns Cīrulis, apmeklējot latviešu ģimnāziju, stāstīja ģimnāzistiem par savu kaujas ceļu detalizētāk un atklātāk, nekā par to rakstīts viņa nekrologā?