Kolēģi un draugi! Tikai tagad parādījās iespēja nodot pateicības vārdus par atbalsta vēstuli man, kuru jūs nosūtījāt jaunievēlētajām Ukrainas prezidentam Vladimiram Zeļenskim.
Vārdos neizsakāmi (un tas nav standarta izteiciens, bet gan vienkārši faktisks), cik ļoti es biju priecīgs ieraudzīt zem teksta milzīgu skaitu paziņu vārdu un uzvārdu – Jevgēņijs Bekasovs, Margarita Simonjana, Andrejs Kondrašovs, Jevgēņijs Revenko, Georgijs Kapteļins, Andrejs Medvedevs, Jūlija Bistricka, Jevgēņijs Poddubnijs un daudzi citi.
It kā būtu sajutis stiprus rokasspiedienus un siltus, draudzīgus apskāvienus… Vēl patīkamāk, ka mani atbalsta ne tikai tie, ar ko kopā biju strādājis, bet arī desmitiem, un varbūt jau arī simtiem žurnālistu, kuriem profesionālā solidaritāte nav tukši vārdi. Vēlreiz visiem milzīgs paldies!
Esmu pavadījis cietumā gandrīz gadu pēc izdomātām apsūdzībām valsts nodevībā. Pa šo gadu esmu vairākas reizes atcerējies visu, ko biju rakstījis un koriģējis, kas tika publicēts portālā "RIA Novosti Ukraina" manā vadības laikā, un lieku reizi pārliecinājos – es un žurnālisti, kuri strādāja kopā ar mani, godīgi izpildīja savus profesionālos pienākumus, ne par jotu neatkāpjoties no žurnālistikas un vārda brīvības pamatprincipiem. Viss, kas man tiek inkriminēts – valsts nodevība, pret Ukrainu vērta propaganda, graujoša darbība, – ir atriebība par patiesību mūsu rakstos un aizejošās prezidenta Porošenko administrācijas politiskās spēles, ka spēšu to pierādīt tiesā, ja process būs reāli sacensību vērts un taisnīgs.
Protams, gads cietumā noteikti nav salda lieta, un nebija dienas, kad es nevēlētos nokļūt brīvībā, pie ģimenes, tuviniekiem, draugiem un kolēģiem. Taču es noteikti nebiju gatavs nedz pirms gada, nedz pirms pusgada, nedz arī tagad maksāt par brīvību ar kaut kādiem kompromisiem – vai dalību politiskajās spēlēs, kuru dēļ mani arestēja.
Esmu pārliecināts, ka jebkurš no kolēģiem, nokļūstot manā vietā (nedod Dievs, protams), rīkotos tāpat.
Protams, pēc gada, ko esmu pavadījis cietumā, pirmais jautājums, kuru man uzdod: "Kā tev ar veselību, pašsajūtu, noskaņojumu?"
Noskaņojums mundrs, gatavs cīņai. Pašsajūta normāla, kaut gan, protams, viss ir ļoti subjektīvi – pēdējo reizi ar ārstiem runāju vēl Hersonas Izmeklēšana izolatorā pirms aptuveni pusgada. Kopš tā laika nedz humanitāro organizāciju pārstāvji, nedz kvalificēti ārsti ar mani nav runājuši, savukārt vietējo sanitāro daļu Kijevas Izmeklēšanas izolatorā es redzēju tikai no malas, neskatoties uz vairākiem lūgumiem no manas puses…
Lai kā tur arī nebūtu, esmu gatavs cīnīties par savu godīgo vārdu un profesionālo reputāciju, apzinoties, cik neviegla būs šī cīņa politiskā spiediena apstākļos.