Viedoklis

Rociņas Latvijai vēl ir vārgas. Ministrs plāno veidot MRK

Jau labu laiku Latvija neko nepelna. Ko tur lai saka, ja kārtīgi apdomāt, iznāk, ka tā nekad nav pelnījusi. Republika ir lieliskā vēlīnas jaunības periodā: nemāciet, ka dzīvot, labāk palīdziet ar naudiņu. Taču šai dziesmai tuvojas beigas. Klīst riebīgas baumas.
Sputnik

Lielākā daļa cilvēku neliekuļoti domā, ka labklājību nosaka algas izmērs. Parasti jūsu algas apmērus nosaka citi cilvēki, tāpēc mums viņiem ir daudz kas sakāms. Par saviem tēriņiem mēs runājam reti, pārsvarā – obligātajā kontekstā "strādniekus nodīrā plikus un nabagus". Neviens muļķis taču neies spogulī skatīties. It kā tur būtu kaut kas neredzēts! Bet citiem labklājība nez kāpēc ir atkarīga no prasmes tērēt? Pareizāk sakot, netērēt tur, kur nevajag. It kā jau aldziņa nav liela, taču visam pietiek, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs.

Jau labu laiku Latvija neko nepelna. Ko tur lai saka, ja kārtīgi apdomāt, iznāk, ka tā nekad nav pelnījusi. Republika ir lieliskā vēlīnas jaunības periodā: nemāciet, ka dzīvot, labāk palīdziet ar naudiņu. Taču šai dziesmai tuvojas beigas. Klīst riebīgas baumas. Stāsta, ka sponsors no ES negrib dod naudu, noslēdz programmas. Šķiet, tur radušās kaut kādas aizdomas. Sak, Austrumeiropas studentes kāš naudu dārgām mācību grāmatām, nepieciešamām ārstu izziņām vai variantā "mēs visi sametīsimies...", bet naudu galu galā tērē pavisam citām lietām. Dažas – pat nelabiem paradumiem.

No otras puses, kaprīzais līgavainis Vašingtonā prasa tērēt vairāk naudas smukumam. Bet tā uzreiz rodas caurumi budžetā. Visi tie Ziemeļatlantijas smukumi ir dārga manta. Cik maksā viena pati kosmētika! Par lupatām un apaviem pat nav ko runāt. Nu jau nēsājam vecās aizvakardienas lupatas tik akurāti, kā mākam, taču arī tās jau ir beigtas – papēdis šūpojas, somiņa čīkst, kauliņi lien laukā, zeķbiksēs caurums. Un vajag sākt domāt par taupību. Varbūt sākt gatavot ēdamo mājās? Garlaicīgi un nemoderni, toties nauda ietaupīsies.

Bijušais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis ir varens optimists. Tikai tādam cilvēkam var uzticēt armijas vadību. Viņš saka, ka vajagot attīstīt militāro industriju. Sak, mums ir viss, kas vajadzīgs. Dīvaini, ka industrijas nav, taču laikam jau nevienam tas nav nācis prātā.

Amerikāņu karavīru uzturā tiks iekļauta pica

Žurnālisti apjuka un sāka mākties virsū. - Ko tad mēs te varam ražot? Lidmašīnas, tankus? – Priekš kam, atbild ministrs, to visu mēs pērkam ASV draudzības ietvaros. Pat ja mēs to varētu, kas tad to ļaus? Vajag kaut ko vienkāršāku. – Ko īsti vienkāršāku? Lādiņus, lodes, automātus? – Nē, kā gan? Kur nu! Vajag sākt ar mazumiņu. – Kāds tad tas mazumiņš būtu? Uzgriežņi, tapas, skrūves, vītnes? – No kurienes tad to ņemt? Kaut kas tāds Latvijā nav iespējams, vajag kaut ko vienkāršāku. Žurnālisti pavisam apstulba: ar ko tad īsti sāksim atjaunot spēcīgo aizsardzības impēriju? – Nu re, saka ministrs, sausā uzturdeva. Pie mums taisīja, es ēdu. Garšīga, barojoša. Vajag taisīt augšā līniju un pāriet pie rūpnieciska mēroga.

Nē... nu, protams, arī tas ir jauki... doma ir laba, tikai pēcgarša tāda pasausa. Iztēle apturēta pie uzturdevām. Taču kopumā ministram, protams, ir taisnība. Lai arī rociņa Latvijai vēl ir pavārga, tomēr vajag attīstīt savu militārās rūpniecības kompleksu.