Tā ir sanācis, ka Latvijā pārsvarā dzīvo latvieši, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Taču tā nu ir sanācis, ka ne tikai viņi vien. Un tāpēc visi ir neapmierināti. Lai nonāktu pie varas, kaut kā šī pretruna ir jāizmanto. Tāpēc tikai pēdējie sliņķi pirms vēlēšanām (un ikdienā ar’) neizmanto parastus un elektorātam skaidrus postulātus, tādus kā "mēs esam par visu latvisko". Vienkārša, racionāla uzvedība: kuru ir vairāk? Tad mēs nostāsimies viņu pusē.
Elektorāts neliekuļoti uzskata, ka augšā ir kaut kādas būtnes no citām planētām. Un ir patiesā neizpratnē, kāpēc cilvēku uzvedība mainās līdz ar kāpšanu augšup. Lai kam jautātu, viņš rīkotos tāpat, taču nez kāpēc ir pārsteigts un pārskaities, ja tā rīkojas citi. Patiesībā vēlētāji un ievēlamie īpaši neatšķiras. Tikai čaklākie vēlētāji lasa kaut kādas programmas, interesējas par niansēm, cenšas saprast principus, struktūras un algoritmus. Pārējiem ir slinkums. Jūs it kā esat par latviešiem? Es tak esmu latvietis – tātad, esmu par jums. Līdzsvars. Bez problēmām.
Šīs harmonijas ietvaros valsts būvē latviešu valsti. Citi varianti ir apgrūtinoši, tāpēc slinkums. Iedzīvotāju skaits samazinās zvērīgos tempos. It kā jau būtu laiks aizdomāties, bet tad jau kaut kas būs jādara. Slinkums. Lai jau samazinās. Koncentrācija ir labāka. Labāk 10 īsti latvieši, nekā 100, bet ar trūkumiem. Viss, ejiet, nekādu problēmu.
Taču laiks rit, un problēma ar iedzīvotājiem ne tikai nepazūd – tagad tā ir atnākusi pa īstam. Darba devējus moka depresija – nevienu īsti nevar atrast. Agrāk trūka speciālistu, pēc tam – vienkārši profesijas pārstāvju, tad tagad vispār trūkst cilvēku. Valsts ir lietas kursā, tēlo dziļas pārdomas, taču pievērsties biznesam arī ir slinkums. Slikti, protams, ka nodokļu maksātāju ir mazāk, bet var taču nodokļus pacelt. Ejiet prom, netraucējiet līdzsvara noskaņu. Nav taču nekādu īpašu problēmu.
Taču tagad tukšums ienācis struktūrās. Vārda vistiešākajā nozīmē – vitālās struktūrās. Ārstu biedrība ceļ trauksmi – trūkst mediķu. Mēs jau gan tā, gan šā, pat algas pacēlām – tik un tā neviens nenāk. Neviena nav. Jaunie mediķi acumirklī, ar vēl neatdzisušu augstskolu zīmogu mūk prom uz Skandināviju. Nav kas šļirci padod, kas šķīdumu atšķaida. Problēma.
Ko lai dara? Var jau, protams, kā parasti: neko. Bet tad nāksies vērt ciet vārtus un uzraksta "projekts Latvija" vietā jāizkar uzraksts "cilvēku nav". Biedri, ja paši netiekam galā, vajag steigšus reklamēties – sak, izīrējam telpas. Re, mediķi uzskata, ka problēmu varētu pabīdīt nostāk viņu kolēģi no Baltkrievijas un Ukrainas. Tātad jāatver vārti, turklāt ne pamazām, bet pamatīgi, kamēr nav par vēlu. Tā vairs nav problēma, tā ir nelaime.
Latvija ir valsts ar sarežģītu likteni, tāpēc pret svešiniekiem tā izturas sarežģīti, ar fatālismu. Te jau svešinieku pietiek, tā tikai vēl trūkst – atkārtot pagātnes kļūdas. Latviešu vairs nav kur ņemt, tikai Latvijā. Iespējamie jaunatnācēji taču noteikti runās valodā, kas liks noraustīties jebkuram patriotam. Viss līdzsvars nonāks mēslainē. Pieredze taču liecina: atliek tikai atvērt durvis, lai līstu visi, kam nav slinkums. Pie viena bail pat iedomāties, ko var sastrādāt visi, kam nav slinkums, valstī, kur visiem ir slinkums.
Patriotiem ir viena atbilde – nē. Bijusī PSRS ir traips uz reputācijas. Nepieciešami pareizi neaptraipīti balti cilvēki, tuvāki āriešiem. Taču viena nelaime – no turienes nebrauc. Bet mediķi dusmojas. Nav kam ārstēt, kas patriotiem asinis pārlies? Patriotus sākuši salīdzināt pat ar alkoholiķiem. Sak, izārstējas tikai tas, kurš apzinās problēmu. Tad ir īstais laiks apzināties. Bet negribas. Slinkums. Kāpēc viss ir tik sarežģīti, ko?