Mēs dzīvojam burvīgos laikos, kuru pat mūsu netālie (laika ziņā) priekšteči, neaizdomājoties, nosauktu par "gaišo nākotni", raksta radio Sputnik autore Anna Razvaļajeva. Vēl pirms pāris desmitiem gadu jebkurš ambiciozs vīrietis ar galvu glabāja galvas smadzeņu garozā desmitiem ideju. Vienīgais grūtais jautājums, kuru veiksmīgi atrisināt izdevies nedaudziem, – kur lai dabū naudu, lai šīs idejas īstenotu. Tagad laiki mainījušies. Tagad situācija ir pretēja: nauda ir, taču kur lai ņem idejas, kur lai to liek?
NATO uz izdevumiem vienmēr raudzījušies no augšas. No paziņoto miera un labestības ideju augstuma. Ja nodevīgā Krievija nebūtu noskrējusi no riteņiem, tos nāktos izdomāt. Gan riteņus, gan noskriešanu, gan Krieviju. Bez tās patlaban kā bez rokām. Kabinetos notiek smags darbs. Draudu un jaunu izaicinājumu ir tik daudz, ka puiši teju paspēj rakstīt projektu aiz projekta: piešķirt tur, nosūtīt šeit. Steidzami, nekavējoties, daudz.
Uz zemes viss jau sen viss ir sadalīts ar valstīm, kuras uz tās atrodas. Tām, kas robežojas ar nodevīgo, neticami paveicies. Viņām gan piens par kaitīgumu, gan taloni bezmaksas, gan braukšana ar atvieglojumiem. Un, protams, subsīdijas. Tik paspēj plānus sastādīt. Visu izrakt, pēc tam pārrakt, pēc tam visu izrakto izrakāt, izrakt, aprakt. Un tur, redzēsi, ap to laiku Krievija vēl kaut ko izdomās, veco var rakt ciet un sākt no jauna.
Un kādā brīdī ar projektu kļuvis pavisam maz. Naudu nav kur likt, bet idejas nav kur ņemt. Un karavīri valstīs, kuras nerobežojas ar agresoru, lūpās koda: sak, mēs arī gribam zobenu sprandā, buldoga kucēnu rokā un bungas uz pavada. Un te nāca apgaismība – draudus taču var ne tikai uz zemes redzēt. Ir taču mīklainā Arktika, kur krievu lācis kaut ko groza. Labāku vietu neizdomāsi. Robezū īsti nav, okeāns, ledus, pusgadu ilga tumsa un liecinieku gandrīz nav. Patiesi viss kvalitatīvai līdzekļu piešķiršanai, pat siekalas sāk tecēt. Un NATO karavīriem sāka ar.
Draudi sāka iet viens aiz otra, aizgāja papīrs printerī, "dārgā, negaidi, mums atkal sēde". Sarosījās valstis, kuras Arktiku meklē globusa apakšā. Un lūk jau karaliste bez karaļa ziņo, ka laika garā ataudzēs. Pavisam drīz uz Arktiku lidos lidmašīnas, kuras visu redz, visu dzird, visus aiztiek. Kā arī uz Norvēģijas ziemeļiem aizsūtīs ataudzēto – vairāk nekā tūkstoti britu jūras kājnieku, kuri apgūs ataudzējumu. Trīci, agresor!
Der, protams, atcerēties arī pagātnes neveiksmes. Jo briti taču jau trenējās tajā reģionā. Toreiz nāca virsū neliels sals, un drosmīgos britus no mācībām veikli aizpūta prom. Saka, ka pat kaut kas dižs piesala pie britu kaut kā. Ar maiņas apaviem iznāca problēma. Beigās atteicās jūras kotiki atstāt guļvietu un militārajās mācībās neieradās.
Tagad, acīmredzot, šī lieta ir atrisināta – par apakšvienības locekļiem parūpējušies. Iespējams, pasūtīja viņiem apakšbikses, arī ataudzētos, piemēram, no vilnas, tātad, labi nosiltinātas. Varbūt, karavīrus pārvedīs uz citu degvielu: šķidrumiem ar paaugstinātiem grādiem, vai uz tīru spirtu, jo tas sala laikā saglabā tecējumu, savukārt tecēšana tikšanās gadījumā ar agresoru ir neizbēgama.
Taču tas nav galvenais. Galvenais, ka satrakojies printeris drukā draudus, manevri neatdziest, savukārt Arktiku, kā nebeidzami aukstu apgabalu var sildīt ilgi. Un tikmēr klusi sildīt rokas.