RĪGA, 18. janvāris – Sputnik. Amerikāņu žurnāliste Silvija Fotija piedalījās tiesas sēdē kā lieciniece Lietuvas izcelsmes amerikāņa Granta Gočina pusē. Viņš iesniedzis prasību pret viņas vectēvu Jonasu Noreiku (ģenerāli Vēju) – nacistu kolaboracionistu, kurš piedalījās ebreju tautības iedzīvotāju slepkavībās, vēsta Sputnik Lietuva.
Viņa pastāstīja par to izdevumam Chicago Tribune.
Fotija neieradās tiesas sēdē Viļņā, taču iesniedza iesniegumu, kurā atbalstīja Gočina prasību.
"Es, Silvija Fotija, esmu Jonasa Noreikas mazmeita. Tas man ir ļoti sāpīgi, taču esmu gatava pastāstīt par saviem pētījumiem," – viņa raksta.
Otrdien Viļņā notika tiesas sēde, kurā bija jāpieņem lēmums, vai Noreika bijis "varonis" vai nacistu Holokausta līdzdalībnieks. Prasītājs – Grants Gočins, Lietuvas izcelsmes amerikānis, kura ebreju tautības radinieki nogalināti Baltijas valstī Otrā pasaules kara gados. Gočins pieprasa, lai Lietuvas valsts finansētās iestādes pārtrauktu nacistu līdzskrējēju glorifikāciju. Viņu vidū ir arī Fotijas tuvinieks.
Vēlāk Gočins pastāstīja savā lapā Facebook, ka tiesas sēde atlikta līdz 2019. gada 5. martam, aizbildinoties ar visu dokumentu izskatīšanai nepieciešamā laika trūkumu. Pie tam ASV pilsonis atgādināja, ka, saskaņā ar agrākajiem apgalvojumiem, valdība izskatījusi visus iesniegtos dokumentus.
G.Gočins pauda viedokli, ka Lietuvas varasiestādes atliks gala spriedumu līdz brīdim, kad "viņa griba salūzīs" un žurnālisti pārtrauks šīs tēmas apspriešanu.
"Ļoti gudri. Taču viņi kļūdaini izvēlējušies pretinieku. Es nepadodos, kad runa ir par taisno tiesu. Man paveras otrā elpa," – pastāstīja prasītājs.
Silvija Fotija pastāstīja, ka līdz pat tiesas dienai nav zinājusi, ko darīt – atmaskot vai attaisnot vectēvu. Lietuvā viņu slavina kā Ģenerāli Vēju, kurš vadījis pagrīdes pretošanos Padomju armijas "iebrukumam" viņa dzimtenē Otrā pasaules kara gados. Viņam par godu uzstādītas memoriālās plāksnes.
Pie tam Noreikas meita, žurnālistes māte, gadu desmitiem vākusi dokumentus Noreikas biogrāfijai un pirms nāves lūgusi Silviju laist klajā grāmatu.
Fotijas izmeklēšana par vectēva dzīvi
Kad Fotija sāka darbu ar dokumentiem, viņa saskatīja fineses, kas liecināja: žurnālistes tuvinieka biogrāfijā slēpjas kaut kas vairāk, ne tikai varonīgā leģenda, kas viņai stāstīta bērnībā.
Žurnāliste devās uz Lietuvu 2013. gadā. Ieradusies Lietuvā, viņa sāka darbu ar Holokausta speciālistu Simonu Dovidaviču. Izmeklēšanas gaitā noskaidrojās, ka Noreika pats savām rokām sankcionējis vairāk nekā desmit tūkstošu Lietuvas ebreju slepkavības, un pats kopā ar ģimeni ievācies "pēkšņi atbrīvotā", līdz šim ebrejiem piederējušā mājā.
Fotija atklāja, ka Lietuvas valdība slēpj republikas neatkarības cīnītāju – nacistu kolaboracionistu noziegumus. Žurnāliste iepazinās ar Lietuvā dzimušo Grantu Gočinu, kura tuvinieku noslepkavošanā Noreika piedalījās personīgi. Fotija pastāstīja, ka neskatoties uz visām Gočina pūlēm atmaskot lietuviešu kolaboracionistus un mediju atbalstu, viņam nav izdevies panākt Jonasam Noreikam veltītās piemiņas plāksnes novākšanu no Zinātņu akadēmijas bibliotēkas sienas.
Žurnāliste Lietuvā tikās ar savu tanti, kura apstiprināja: Noreika ar ģimeni ievācies uz geto nosūtītu ebreju mājā. Radiniece paziņoja, ka, pēc viņas domām, Noreikam "nebija izvēles".
"Patiesībā brauciens nogalināja Fotijas vārgo cerību uz to, ka viņas vectēvs bijis tikai liecinieks un redzējis, kā gāja bojā ebreju kopiena Lietuvā," – teikts rakstā Chicago Tribune.
Galu galā Fotija atrada brošūru, ko viņas vectēvs publicējis 1933. gadā. Tajā viņš ebrejus nosaucis par "Lietuvas ekonomiskajiem ekspluatatoriem" un aicināja viņiem pretoties.
Brauciena laikā savākto informāciju Fotija publicēja izdevumā Salon.
Iepazīšanās ar Gočinu
Fotija un Gočins, kura radinieku slepkavībās Noreika piedalījās personīgi, iepazinās 2018. gadā. Viņš iesniedza prasību pret nacistu līdzskrējēju glorifikāciju. Atbildētājs – valdības finansētais Lietuvas Genocīda un iedzīvotāju pretošanās pētījumu centrs.
Žurnāliste atklāja, ka neskatoties uz Gočina centieniem atmaskot lietuviešu kolaboracionistus, mediju un sabiedrības atbalstu, viņam nav izdevies panākt Jonasa Noreikas piemiņai veltītās plāksnes noņemšanu no Zinātņu akadēmijas bibliotēkas sienas Viļņā.
Lietuviešu "satrauktuma pilnās atmiņas"
Fotija pastāstīja, ka lietuvieši cenšas noslāpēt virkni "trauksmainu atmiņu". Chicago Tribune atzīmēja: noskaidrojies, ka Lietuvā rīkoja "ebreju tvarstīšanas arī pirms nacistu ienākšanas", piemēram, 1941. gada 22. jūnijā bruņoti lietuviešu nacionālisti Pluņģes pilsētā sadzinuši ebrejus sinagogā, no kuras pēc tam veduši ārā un nošāvuši.
Pazīstamais vēsturnieks Sauļus Suziedelis, kurš nodarbojas ar Holokausta jautājumiem Lietuvā, atzīmēja: tā kā daži ebreji bijuši komunisti, daudzi lietuvieši uzskatījuši viņus par vainīgiem Lietuvas ciešanās padomju varas laikā.
Taču viņš apliecināja, ka pēdējos gadu desmitos, jaunie zinātnieki sākuši vērīgāk pētīt Otrā pasaules kara periodu.
Grants Gočins atzīmēja: daudzi lietuvieši negribīgi atzīst, ka Noreika, kam padomju valsts piesprieda nāves sodu 1947. gadā, bija Holokausta līdzdalībnieks. Prasību tiesā Gočins iesniedza pēc veltīgiem mēģinājumiem pārliecināt Lietuvas ierēdņus par to, ka Noreika un citi bija kara noziedznieki nevis patrioti. Viņš pats stāstīja: sākotnēji viņam šķitis, ka tā ir kļūda, taču noskaidrojies, ka tā ir ikdiena.
Jonass Noreika
Lietuvas Ebreju kopienas dati liecina, ka 1941. gada augustā Noreika tika iecelts par Šauļu apriņķa vecāko un "viņš licis ieslodzīt geto visus šajā reģionā dzīvojošos ebrejus un konfiscēt visus viņu īpašumus… faktiski viņš pavēlēja nodibināt geto, kurā vēlāk tika nošauti tūkstošiem ebreju vīriešu, sieviešu un bērnu". 1945. gadā Noreika organizēja tā saucamo Lietuvas Nacionālo padomi, kuras mērķis bija neatkarīgas republikas atjaunošana. 1946. gada novembrī viņš tika arestēts. Tiesa piesprieda viņam nāves sodu, kas tika izpildīts 1947. gada 26. februārī Viļņā, Valsts drošības ministrijas ēkā.
Kara laikā nacistu līdzskrējēji Lietuvā piedalījās vietējās ebreju kopienas iznīcināšanā – kopumā gājuši bojā vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku.
Lietuvā par "partizāniem" uzskata ir nacionālistiski noskaņotu bruņotu grupējumu locekļus, kuri darbojās Lietuvas teritorijā XX gs. 40.-50. gados. Otrā pasaules kara gados daudzi padomju varas pretinieki nostājās fašistiskās Vācijas pusē. Viņi piedalījās ebreju kopienas iznīcināšanā republikā un civiliedzīvotāju, kā arī padomju partijas darbinieku slepkavībās.