Ziemassvētki un Jaunais gads ir dāvanu un ceļojumu laiks. Pieprasījums rada piedāvājumu: visā galvaspilsētā atvērušies krāsaini Ziemassvētku tirdziņi. Letēs – standarta suvenīri. Parasti, ar nacionālo domu. Loģiski, ka, ierodoties Latvijā, tūristi vēlas aizvest līdzi mazu gabaliņu no kaut kā autentiska. Dzintaru, keramiku, dūraiņus, zeķes, balzamu, Putinu.
Trauksmes signāls par suvenīru produkcijas parādīšanos ar Krievijas Konstitūcijas garanta portretu tika saņemts no Daugavpils. Tur sita trauksmes zvanu. Redz, iegājuši tirgū, un tur visapkārt viņš. Uz katras tases, t-krekla, magnēta. Kāda Jāņa bērns apjuka un pajautāja, vai viņš nav Krievijā. Tēvs ilgi nedomāja un uzrakstīja par to Twitter, sabiedrība nekavējoties sašuta. Pie reizes sabiedrība paziņoja, ka arī Rīgā situācija nav labāka. Arī Putins pārdodas uz katra stūra. Mēs nolēmām pārbaudīt.
Sākām ar Centrāltirgu. Aizejot garām dārzeņu un egļu rindām, izgājām pie apģērbu teltīm. Pārdesmit metri, un mēs sastopam pazīstamo seju. Uz t-krekla. Blakus pārdevēja. Neuzticīgi skatās uz fotokameru.
– Sveicināti! Drīkst nofotografēt t-kreklu?
– A priekš kam jums? Kas jūs esat?
– Mēs – žurnālisti. Rakstām rakstu par Putina pārdošanu.
– Vispārībā, tas nav aizliegts.
– Mēs taču jūs arī neapsūdzam. Nekādas politikas, goda vārds. Vienkārši interesanti.
Paiet minūtes desmit, lai paskaidrotu, ka mēs negrasāmies rīkot nacionālo konfliktu.
– Ir pieprasījums?
– Jā ir, protams.
– Un kas ņem?
– Lielākoties, tūristi. Ne krievi, protams. Viņiem pašiem pietiek. Vācieši ņem, norvēģi. Vietējie arī pērk.
– Bet kurš biežāk?
– Biežāk tūristi. Taču arī savējie ir. Nesen viens nopirka, uzvilka, saka – iešu latviešus biedēt. Taisni tā arī pateica. Nu, muļķu ir daudz visās nācijās.
– Un vai bijusi arī negatīva reakcija?
– Kāds tur negatīvs? Bija, protams, tie, kas centās paklaigāt/ bet es taču arī pasūtīt varu. Nepatīk – ej garām.
– Varat viņu šeit pakārt, lai nofotografētu?
– Putinu.
– T-kreklu.
– A. Nu dodiet, pakāršu. Jūs aizejiet pie gaļas paviljona. Tur ir lielāka izvēle.
Fotografējam, ejam pie gaļas paviljona. Tieši pretī – standarta stikla kubs. Vitrīnā – Putins, kopā ar futbola atribūtiku un Latvijas Republikas ģerboni.
– Sveicināti! Mēs par t-krekliem gribējām parunāt. Sakiet, kurš pērk?
– Visi pērk. Taču lielākoties, tūristi.
– No kurienes?
– No visurienes. Ne no Krievijas, protams. Eiropa, lielākoties. Taču mēdz būt arī no Amerikas.
– Pat tā?
– Kas tur tāds īpašs? Politiķi kaujas, tūristiem vienalga. Viņi pērk.
Citu prokrievisku suvenīru tirgū nav. Nekā personīga – vienkārši bizness. Saka – neņem. Pārvietojamie uz vecpilsētu.
Tradicionālais gadatirdziņš Līvu laukumā, pretī Krievu drāmas teātrim. Piparkūkas, egļu rotājumi, māla trauki, rotaļlietas, matrjoškas.
– Skaties! Tur ir Merkeles matrjoška!
– Kur?
– Lūk.
– Tas ir Harijs Poters.
– Ai, tiešām.
– Vēl ar Ušakovu bieži jauc, pienāk pārdevēja.
Apmēram trešdaļu letes aizņem matrjoškas. Klasiskās, joku pēc, kopā ar multfilmu varoņiem. Aplūkojam visas, beidzot, aizmugurējā rindā pamanām politisko eliti: Tramps stāv blakus Putinam.
– Ņem?
– Ne īpaši. Gan tūristu mazāk kļuvis, gan interese mazāka. Trampu ņēma, kad vēl nebija skaidrs – vai viņš kļūs par prezidentu. Tad gan bija intriga. Ņēma uz urrā.
Sākam izjaukt Putina matrjošku. Iekšā Jeļcins, Gorbačovs, Staļins un mazais Ļeņins.
– Pārējie neielīda?
– Te jau mākslinieks lēma. Varbūt, vairāk arī nevajag.
Varbūt arī nevajag.
– Vietējie necentās paust sašutumu?
– Par ko?
– Nu, ar šādu suvenīru pārdošanu.
– Kāpēc lai? Tas ir suvenīrs. Tas ir domāts "paņirgt", rupji runājot. Ja tu tik principiāli neieredzi kaut ko, ka tev izslēdzas humora izjūta – OK, ņem un nopērc Putina matrjošku un samīdi to tepat. Man nav žēl. Nevēlies pirkt – ej garām.
Tūristu šogad mazāk. Vai nu laikapstākļi pievīluši, vai nu noskaņojums. Pārdevēji atzīmē franču pieplūdumu. Saka, ka pie viņiem "dzelteno vestu" dēļ ir vēl sliktāk, nekā pie mums. Bet pie mums uz Ziemassvētkiem atbraukt ir lētāk. Principā, tā ir likumsakarība. Mēs jau sen esam teikuši, ka Rīga – tā ir maza Parīze. Bet viņi neticēja.