RĪGA, 17. decembris – Sputnik. Kriminālprocess sākts 17. oktobrī saskaņā ar pantiem par pretvalstisku darbību, tostarp, arī palīdzības sniegšanu ārvalstīm vai ārvalstu organizācijām to darbībās pret Latvijas Republiku. Mediji pastāstīja, ka portālā IMHOclub savu viedokli regulāri publicē arī aktīvisti, kam tiek piedēvēta prokremliska darbība. Viņu starpā ir arī Aleksandrs Gapoņenko, kurš apsūdzēts citas DP krimināllietas ietvaros. Žurnālistes Marijas Kugeles saruna ar Dmitriju Sumarokovu publicēta portālā "Novaja Gazeta".
Dmitrijs Sumarokovs ir žurnālists, kultūras projektu kurators, kuru starpā ir arī UNESCO projekti, žurnālu "Avanport" (2000.-2007.) un "Daugava" (2007., sadarbībā ar Andreju Levkinu) redaktors. 2014. gadā grupa "Orbīta" divvalodu sērijā "Первое в Латвии издание/Pirmais izdevums Latvijā" laida klajā viņa dzeju krājumu Cafe Europe, kas 2015. gadā tika iekļauts starp Latvijas literatūras gada prēmijas nominantiem. Viņa darbi publicēti krājumos, žurnālos un almanakos Krievijā, ASV, Izraēlā, Latvijā, Itālijā un Japānā. Dzejoļi iekļauti antoloģijās "Освобожденный Улисс" (2004) un "Современная русская поэзия Латвии" (2008). D.Sumarokova darbi pārtulkoti angļu, itāļu, latviešu, evenku un japāņu valodās. Grāmatas Estonian Songs on Death (2012., Londona, angļu un krievu valodās) autors, Dmitri Sumarokovi Eesti maatriks (2013., Tallina, igauņu, krievu un angļu valodās).
- Kā tu vari definēt savu pasaules uzskatu?
- Tas ir brīva cilvēka pasaules uzskats, kurš tiecas pavērt savas brīvības robežas, neskarot citu cilvēku brīvību. Sākumā smējos, kad mani sāka dēvēt par dzejnieku – cik jokains vārds. Taču pēc tam nodomāju, ka šajā veidolā varu atļauties mazliet vairāk nekā parasti atļaujas attiecībās ar sabiedrību ierobežoti cilvēki.
- Vai tu esi apolitisks?
- Esmu taisnīgs. Nevaru teikt, ka es būtu labējais vai kreisais.
- Taisnīgums ir jēdziens no kreisā flanga.
- Man ir mīļš kreisais flangs, anarhijas ideāli – jo tālāk valsts ir no manis, jo labāk. Tā esmu dzīvojis gadiem ilgi, taču nu tā ir ieradusies un uzlikusi man rokudzelžus.
- Kā iznācis, ka tu sāki rakstīt dzeju? Ko darīji pirms tam?
- Sāku mūzikas samizdata izdevniecībā Padomju Savienības norieta laikos. Kopā ar draugu laidām klajā žurnālu "От винта!", mašīnas drukā, ar ielīmētām fotogrāfijām un tā tālāk. Drukājām disidentus: Podrabineku, tekstus par reliģiju un tiesību aizsardzību. Toreiz viss bija interesants, viss bija vienā kaudzē. Mazliet vēlāk Rīgā veidojām neformālo "Neatkarīgās preses klubu". Tur pulcējās "Helsinki 86", žurnāls "Auseklis". Bija viens garš galds Preses namā, pie kura sēdēja Elita Veidemane ar avīzi "Atmoda", viņai pretī – Vladimirs Lindermans ar "Trešo modernizāciju", krišnaīti ar žurnālu "Rasa", viss underground, politiskā un kultūras pagrīde.
Samizdats bija sava veida sociālais tīkls pirms interneta. Tu varēji laist klajā žurnālu 15 eksemplāros, kāds cits – piecos, taču tu ar viņiem varēji tusēt pa visu zemeslodes sesto daļu un atrast domubiedrus.
Gribēju kļūt par inženieri-elektroniķi, mēģināju iestāties RPI Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē. Konkurss bija liels, mani neuzņēma, taču piedāvāja inženieru-celtnieku fakultāti. Līdztekus studijām strādāju mašīnbūves konstruktoru birojā slēgtā rūpnīcā. KB nav konveijers: nedēļu mēnesī cilvēki izgudroja, atlikušo laiku spēlēja šahu, dzēra tēju un apsprieda mūziku un disidentu literatūru.
Pēc tam es sapratu, ka neesmu celtnieks. Man ļoti patika augstākā matemātika, prātā apvienojās visdažādākā stingra anhitektūra un humanitāras lietas. Pirmsdatoru ērā es dekonstruēju dzejoli "Es atceros vēl brīdi skaisto" un katrai rindiņai pierakstīju lielu skaitu dažādu rindu: "Es ēdu ievārījumu to gardo", "Atceros to vēlmi skumjo" un tā tālāk, iesaiņoju matricā, un iznāca neliela tabula un vairāki miljoni lasījuma variantu. Tas bija vareni, novatoriski, taču pēc tam to sāka darīt datori. Tiesa, viens cilvēks uzrakstīja programmu pēc šī dzejoļa, tā kādu laiku grozījās internetā: nospied pogu un saņem nejaušā kārtībā komponētu dzejoli. Taču to es nevaru nosaukt par "dzejas rakstīšanu".
Pēc tam es gulēju, slimoju un lapoju žurnālu "Rodņik". Acīs trāpījas Sergeja Timofejeva dzeja. Man iepatikās. "Ir taču šausmīgi vienkārši tādus rakstīt, - es nodomāju. – Es arī uzrakstīšu." Ieslēdzu austiņās kanādiešu ģitāristu Maiklu Bruksu – viņam ir tāda meditatīva mūzika – un 45 minūšu laikā, kamēr tika atskaņots albums, uzrakstīju garu dzejoli "Kafejnīca Eiropa". Tas izskatījās kā moderns verlibrs, un es nomierinājos. Turpināt negribējās. Šķiet, tas bija 1997. gadā. Tolaik strādāju Baltijas avīzē. Andrejs Levkins un Aleksandrs Niklass gatavoja kārtējo "Rodņik" numuru gandrīz vienā telpā ar mani. Niklass teica: "Ja tev ir teksti, nes šurp, publicēsim." Taču mani tas neinteresēja.
- Taču to publicēja.
- Arī tas bija nejauši. Nenospraudu sev uzdevumu publicēt savus darbus.
- Dzejnieks Sergejs Timofejevs tevi atbalstīja Facebook un pastāstīja, ka tu sadarbojies ar viņa grupu "Orbīta".
- 2014. gadā Aleksandrs Zapoļs un Artūrs Punte ierosināja man izdot grāmatu divās valodās. Man patīk viņu izglītojošā darbība: viņi izvelk no gaisa autoru un izrādās, ka šeit, Latvijā ir itin labi eiropeiski krievu dzejnieki. Bet es ilgus gadus profesionāli nodarbojos ar tekstu korektūru un rediģēšanu, un man piedāvāja koriģēt šo bilingvālo sēriju. Esmu koriģējis "Orbītas" grāmatas, tāpat kā tekstus portālā IMHOclub un daudz ko citu.
- Pastāsti par IMHOclub.
- Ir tāds baismīgs stereotips, ka IMHOclub kaut ko propagandē. Nez kāpēc neviens neņem vērā, ka tas ir diskusiju klubs un tajā, protams, jāpublicē strīdīgi viedokļi. Jēga bija tāda: tiek uzaicināts spīkers, ar viņu vienojas, ka komentētāji viņam uzbruks, bet viņš atkausies.
Tā nav avīze "Pravda", kas savās lapās nes kaut ko viennozīmīgu – spīkeram ir jāaizstāv savs viedoklis. Nav iespējams pielāgot žurnālistikas prasības diskusiju klubam. Tas ir sociālais tīkls, kolektīvs blogs, kurā publicētas atšķirīgas domas.
Taču Timofejevs raksta, ka ar laiku tas pārvērties par LPSR nostalģijas klubu, tas ir, kā noprotu, par geto.
Tā ir kļūda – uzskatīt šo vietu par geto. It īpaši jaunajam skaistajam Timofejevam ar lielisko karjeru. Zini, ziemā jaunie, skaistie gulbji lido uz dienvidiem un tur dzīvo labi. Bet cienījama vecuma gulbji un putni ar lauztiem spārniem pulcējas vairāk vai mazāk siltā vietā un tur gāginādami pārdzīvo ziemu. Laikam jau tāds ir tagadējais IMHOclub.
Nez kāpēc neviens vairs neatceras, cik darbīgs tas savulaik bija. Piemēram, krievu uzņēmēji palīdzēja latviešu privātajam bērnunamam, veda datorus un naudu, uz svētkiem veda bērnus uz Rīgu. Tā bija sabiedrība, cilvēki sapazinās savā starpā. Iespējams, šo lomu klubs jau ir atstājis pagātnē. Bija interesanti autori, kuru tekstus pārpublicēja Delfi.
Mūsu spīkeru vidū bija Raivis Dzintars un Imants Parādnieks, vairākus rakstus atsūtīja bijušais finanšu ministrs Roberts Zīle, publicējās Ieva Brante un Edvīns Šnore. Cita starpā mums bija arī latviešu redakcija. Bija oponenti gan Dzintaram, gan Miroslavam Mitrofanovam un Vladimiram Buzajevam. Apmēram līdz 2015. gadam pārsvarā bija oriģinālie teksti. Diskusiju kluba kontekstā galvenā ir "zemūdens" daļa – debates, komentāri, patiesības meklējumi.
Pirmajos gados kopš tā dibināšanas 2012. gadā komentāri bija interesantāki. Viedokli pārsvarā pauda publiskas personības, bet tālāk sekoja apspriede ar faktiem, cilvēki darīja, ko spēja. Visa publika bija izglītota, ar stabilu pasaules uzskatu, pārsvarā – tehniķi, inženieri, zinātņu doktori. Sapratis, ka diskusija ir svarīgākā, Aleksejevs sāka pārpublicēt rakstus. Latviešu, arī filozofu publikācijas tika tulkotas. Bieži vien raksti krievu valodā bija pieejami tikai IMHOclub.
Pārpublikācijas labot nevajag, toties bija ļoti nepieciešama moderācija: cilvēki kļuva ļauni, abu kopienu attiecības neuzlabojās, nepatika auga augumā gan no vienas, gan otras puses. Pastāvīgi stereotipi. Palika daži latvieši un viens agresīvs, savā ziņā izglītots lietuvietis – nacionālists. Taču viņi ir šausmīgi aktīvi. Palasot komentārus, kļūst skaidrs, ka IMHOclub nav nekāds "vatņiku" resurss. Tur mēnešiem ilgi rit cīņa par patiesību, un nav saprotams, kas uzvarēs. Tiesa, iespējams, viņiem tāpat kā D’Artaņanam vienkārši patīk kauties.
Kad diskusijā sākās lamāšanās, slēdzu visu atzarojumu. Dalībnieki spieda pogu, es pastā saņēmu ziņu un ar tiešās saites palīdzību iegāju un pieskatīju, lai cilvēki neaizvaino viens otru, nepārkāpj Latvijas Republikas likumus un – pats galvenais – lai nebūtu kustības nacionālā naida kurināšanas virzienā. Tas nenotika tik bieži, kā varētu domāt. Nacionālisti savā starpā kāvās kā zvēri, taču līdz vispārinājumiem nenonāca, cilvēki turēja sevi rokās. Kad apnika, lietotāji sāka sūdzēties: cik tad var, par to esam uzrakstījuši visu iespējamo, tāpat par to rakstījām pērn un aizpērn.
Klubs sevi izsmēla, jo cilvēkiem izsīka domu rezerves. Diemžēl mūsu mazajā valstī problēmas vienmēr ir vienas un tās pašas, tās nerisinās. Ņemsim kaut vai nepilsonības problēmu – to var apspriest bezgalīgi, taču risinājums var būt tikai politisks.
- Apmeklējumu skaits kritās?
- Pēdējos gados tam vairs nebija nozīmes. Tas ir nišas resurss, un nav vajadzības gaidīt, ka tas būs apmeklēts kā ziņu portāls.
- Kāds ir finansējuma modelis?
- Tas jāvaicā Aleksejevam. Es principiāli neinteresējos, lai man tādus jautājumus neuzdotu. Pat ja tas nāktu no Krievijas, likums to neaizliedz. Pirmajos gados man kaut ko maksāja, taču nebūtu vērts manus ienākumus vietnē dēvēt par algu. Bija domāts, ka es dzīvoju uz reklāmas Google AdSense rēķina. Taču moderators – tas, pēc būtības, nav darbs.
Drošības policijai ilgi skaidroju: sēžu internetā, kāpēc gan es nevarētu atvērt saiti un liegt piekļuvi lietotājam. Daudz laika tas neaizņēma, tāpēc arī gandrīz netika apmaksāts. Formāli tā ir sabiedriskā darbība Latvijas Republikas labā, ja jau es aizsargāju likumus. Vienošanās ar Aleksejevu bija mutiska. Mums bija draudzīgas attiecības. Taču, kad man patiešām teju nepienāca beigas no sirds slimības, Aleksejevs ar IMHOclub starpniecību savāca naudu operācijai.
- Vai Drošības policijas ierašanās tev bija negaidīta? Vai bija briesmu sajūta?
- Pirms tam viņi ieradās pie Aleksejeva, taču viņš ir tik ass vecis, ka tas kaut kā iekļāvās vispārējā estētikā: viņš troļļo valsti, valsts troļļo viņu. Es viņus negaidīju.
Briesmu sajūta? Tā pārpilda valsti, kurā sabiedrība ir tik sašķelta. Ko lai gaidu, ja latvietis, ar kuru bijām labi draugi, no manis novēršas tikai tāpēc, ka esmu krievs un viņa prātā asociējos ar Krieviju.
- Kāpēc tu neaizgāji, kad kļuva karsti?
- Iemesls ir banāls. Lai arī neregulāra, taču tā bija daļa manu ienākumu. Krievu mediju vairs nav, ne avīžu, ne žurnālu. Ap palikušajiem drūzmējas konkurenti-žurnālisti. Es rediģēju grāmatas, reklāmu. Arī ar to nav iespējams dzīvot pilnvērtīgi, taču pa druskai sanāk no visām malām. Tagad man aizliegts pat atvērt vietni.
- Kas vēl tev ir aizliegts?
- Pieiet Jurijam Aleksejevam tuvāk par 50 metriem (otram figurantam vispār neesmu gājis klāt, mēs tik tikko bijām pazīstami, un viņa loma man zināma ļoti miglaini). Izpaust lietas materiālus un pamest valsti bez izmeklētāju atļaujas. Esmu pieradis ceļot, man ir milzums vienošanos par vairākiem mēnešiem uz priekšu. Pirms dažiem gadiem es iepazinos ar Filipu Glāsu un viņa kompāniju. Viņam Londonā būs lieliska pirmizrāde, viņš uzrakstījis trešo, noslēdzošo simfoniju ciklā Bowie Symphonies, un, velns lai parauj, man bija biļete.
Klēpjdators ir konfiscēts līdz ar darbiem: kaut kādi manis aizsākti darbi, viņsaulē aizgājušā Aleksandra Niklāsa dzejas, ko apkopoju krājumā. Konfiscēti visi digitālie nesēji, arī salauztais klēpjdators, fotoaparāts, kura man ir šausmīgi žēl, esmu pieradis veidot fotodienasgrāmatu, diktofoni, pārnēsājamie diski ar melnrakstiem, mūziku un kino, nez kāpēc – arī skeneris, viss, ar ko pelnīju.
Draugi man atdeva lietotu datoru, neviens pasūtītājs nav atteicies no manis šīs lietas dēļ. Mani ļoti pārsteidza tas, ka cilvēku attieksme pret mani nav mainījusies. Visi mani sen pazīst, neviens nedomā, ka esmu saistīts ar pretvalstisku darbību.
- Vai vari pastāstīt, kāda ir tava attieksme pret pantu, par ko tevi cenšas saukt pie atbildības?
- Pretīgums. Pantam nav juridiska satura. Tajā nav teikts, ko nedrīkst darīt, nav robežlīniju. Ja būtu, es, protams, būtu aizgājis līdz robežai un būtu apstājies, kurš tad ir pats sev ienaidnieks. Kad ir kaut kāda miglas zona, tevi ņem un apsūdz par miglu, vajag celt trauksmi un skaidrot cilvēkiem, ka tas var notikt ar katru.
Ja jums šķiet, ka runa ir par tādām parādībām, kā IMHOclub, jūs kļūdāties. Arī IMHOclub nav aizliegts. Tur jau ir tas absurds. Neviens raksts nav aizliegts, nebija pat brīdinājuma par noteikumu pārkāpumu, neviens komentētājs par saviem komentāriem nav saukts pie atbildības. Par ko tad mūs apsūdz? Par palīdzību citai valstij.
- Kādai?
Lietas materiālus es nevaru izpaust.