Īstu ugunsgrēku ar spaini ūdens nenodzēsīsi. Īstas bēdas glāzē nenoslīcināsi. Lietuvas patriotisko sirdi skāris skaudrs trieciens. Zibens trāpījis pašā pierē, smadzenes vārās un atsakās saprast notiekošo. Mati ceļas stāvus, velns pinas bārdā. Skumjas, satraukums, šausmas. Patrioti slīkst asarās, siekalās un puņķos. Kaut kas tomēr ir jādara, biedri. Vajag cīnīties, argumentēt, pāraut kājas, apdomāties, portālā Sputnik Igaunija ironizē radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs.
Lietuvai var daudz ko pārmest. Valsts nav ideāla, grozi, kā gribi. Ne saviem iedzīvotājiem, ne kādam citam. Taču vienā lietā Lietuva ir nevainojama – savā atbildīgajā un konsekventajā Krievijai naidīgajā pozīcijā. Krieviju vajag... Krievijai vajag... Kurš ir avangardā? Lietuva.
Bet Lietuvas avangardā par "Krieviju vajag" un "Krievijai vajag" vienmēr bijuši īstenie patrioti – konservatīvā partija. Stingri, noteikti, principiāli. Uzticīgi lielā Vītauta novēlējumiem. Landsberģa. Uzticīgi tradicionālajām ģimenes vērtībām. Tik uzticīgi, ka, tiklīdz vectētiņš sāka šļupstēt, patriotisko karogu no vārgajām rokām uztvēra viņa mazdēls. Jauns, zaļš, ugunīgs ietvarā ar nacionālo ornamentu. Partija kļuva jaunāka, sameklēja autus un droši āva kājās zābakus.
Tā jau gan ir, tauta Lietuvā ir tāda ieskābusi, uz visu skatās skābi, skābus kāpostus ņammā. Tikpat skābi arī pēdējās vēlēšanās nobalsoja. Par zaļu skābu ābolu, ne par konservatīvajiem. Patrioti Seimā iekļuva, taču galvenajos krēslos neapsēdās. Apsēdās citās siltās vietiņās un sāka mācīt citus, kas un kā.
Pēkšņi nāca ziņa, melna kā padebesis. Premjers ņēma un paziņoja: sak, tie jūsu konservatori laikam ar Kremli ir saistīti. Tāpēc jau viņu lamājot, gluži kā savējo. Visi sāka māt ar rokām – par ko tu runā? Žurnālisti, kuru vidū Lietuvā patriotu ir pat vairāk nekā starp patriotiem, metās uzbrukumā – vai tad var tādas lietas pārmest valsti mīlošiem cilvēkiem? Ja kaut kas sakāms, ziņo, kā pienākas. Premjers attrauca: jā, esmu jau paziņojis. Kur nākas, kā nākas, oficiāli. Kā tad jūs iedomājāties? Žurnālisti metās uz dienestiem. Jā, tur saka, ir tāda lieta, noskaidrojam. Tiklīdz noskaidrosim, tūlīt paskaidrosim.
Visi ir šokēti: kā tad tā?! Sāka prasīt varas partijai: paskaidrojiet, pastāstiet, ko esat nodarījuši, kā esat nodevuši? Tie, pa stūriem šķielēdami, attrauca, sak, kā lai saka... redziet...
Paskatieties, patrioti visu laiku pārmet Krievijai... Liek šķēršļus, šauj paši sev kājās, par spīti ausis nosaldē. Taču galu galā nez kāpēc uzvarētājos paliek Krievija. Dīvaini, vai ne?
Te nu daži patrioti iesēdās peļķē. Daži pirms tam paši nejauši visu noformēja. Artroze, Psihoze, Neiroze, Paradontoze un D’Artaņans – viens par visiem, visi par vienu. Kaut kāda šausmīga netaisnība. Tu to Krieviju ienīsti, dari riebeklības no visa spēka, pāri sētai vajadzības nokārto, taču tur, kur vajadzības nokārtotas, nez kāpēc puķes aug kā nomēslotas. Iznāk, ka esi palīdzējis Krievijai. Vai tas nozīmē, ka tu esi Kremļa aģents?
Pašiem konservatoriem dūša vēl ir. Saka, ka jāiet uz observatoriju. Sak, tur zina, kā tā zvaigznes izkārtojušās, ka stars premjera smadzenes ķēris. Bet ko lai iesākam mēs, patrioti? Premjers tomēr ir varas pārstāvis, pie tam vēl uz prezidenta vietu tēmē. Bail metas. Atbalstīt konservatorus? Bet ja nu nemelo? Bail. Atliek tikai visu uzvelt Krievijai. Tā taču ir visu izdomājusi, lai mūs sastrīdētu, lai tā nolādēta. Ceru, ka vismaz šī frāze tai par labu nenāks.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.