RĪGA, 28. novembris – Sputnik, Vladimirs Lindermans. Drošības policija 23. novembrī aizturēja žurnālistus Juriju Aleksejevu un Dmitriju Sumarokovu. Divas diennaktis aizturētie pavadīja īslaicīgās aizturēšanas izolatorā Čiekurkalnā (tautā iesaukts par "Septītajām debesīm"), pēc kā DP vērsās tiesā ar lūgumu viņus arestēt un pārvest uz Rīgas Centrālcietumu.
Taču tiesa prasību noraidīja, Aleksejevs un Sumarokovs šobrīd atrodas brīvībā. Abiem piešķirt aizdomās turamo statuss vairākos Krimināllikuma pantos.
Saskaņā ar precizētiem datiem, Jurijam Aleksejevam tiek izvirzīts: "genocīda, noziegumu pret cilvēci attaisnošana" (74. panta piez.), "darbība, kura vērsta pret Latvijas Republiku" (80. pants, 2. daļa) un "palīdzība ārzemju valstij tās darbībā pret Latvijas Republiku" (81. panta piez.).
Pats smagākais ir 80. pants (2. daļa), saskaņā ar kuru minimālais sods sastāda piecus, savukārt maksimālais – piecpadsmit brīvības atņemšanas gadus.
Tā kā vienīgais, kas saista Aleksejevu un Sumarokovu, ir portālā IMHOclub.lv moderēšanam var droši apgalvot, ka tieši portāla darbība ir DP mērķis. Šādu agresīvu Latvijas specdienestu uzbrukumu vārda brīvībai es, ja runājam godīgi, neatceros.
Miglā tīts noslēpums
Protams, būtu interesanti noskaidrot, ko tieši inkriminē Aleksejevam un Sumarokovam, kādi konkrēti fakti tiek slēpti aiz standarta juridiskiem formulējumiem? Vienkāršāk sakot – ko tik šausmīgu viņi sadarījuši?
Tā nav nejauša ziņkāre. Jo runa taču nav par veikala apzagšanu, bet par vārda brīvības robežām. Sabiedrībai ir tiesības piedalīties šī jautājuma apspriešanā. Taču kā tā var piedalīties, ja nekas nav zināms?
Problēma šeit ir lūk kur. Gan no aizdomās turamajiem, gan no advokāta paņemta rakstiska apņemšanās par izmeklēšanas materiālu neizpaušanu. Tāpēc viņi klusē. Tas pats stāsts bija ar Gapoņenko, kad viņš sēdēja cietumā. Cilvēks sēž, bet par ko tieši – neviens nezina.
Pats es vienmēr esmu neievēroju aizliegumu. Kad mani arestēja šī gada maijā, es uzreiz centos paziņot medijiem galveno aresta iemeslu – mana uzstāšanās Vislatvijas vecāku sanāksmē. Tā tika publicēta Internetā, jebkurš varēja apskatīt un izvērtēt. Tas palīdzēja man sabiedrības viedokļa veidošanā par labu man.
Vai Drošības policijai ir tiesības pieprasīt, lai aizdomās turamais neizpauž izmeklēšanas materiālu? Jā, ir. Kriminālprocesa likuma ir 396. pants, saskaņā ar kuru:
"Pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās ziņas līdz tā pabeigšanai izpaužamas tikai ar izmeklētāja vai prokurora atļauju un viņa noteiktajā apjomā. Izmeklētājs vai prokurors rakstveidā brīdina personu par kriminālatbildību par šādu ziņu izpaušanu."
Krimināllikuma 304. pants paredz sodu par izpaušanu – no naudas soda līdz īslaicīgam arestam.
Starp citu, Krievijā situācija šajā nozīmē ir demokrātiskāka. Likumi ir formulēti apmēram tāpat, taču ir KF Konstitūcijas tiesas 2004. gada 21. decembra nosacījums, kurš aizliedz pieprasīt rakstisku apliecinājumu par neizpaušanu no aizdomās turamā vai apsūdzētā. No pārējiem procesa dalībniekiem – cietušā, aizstāvja, liecinieka, eksperta un t.t. – pieprasīt izmeklēšanas materiālu neizpaušanu drīkst, taču ne no aizdomās turamā vai apsūdzētā, jo tas pārkāpj viņa tiesības uz pilnvērtīgu aizstāvību.
Publicitāte – mūsu ierocis, to vēlas atņemt
Rakstu to visu ne jau tāpēc, lai parādītu savas spožās zināšanas likumdošanā. Es biju viens no nedaudziem, kurš apgalvoja, ka represijas pret Aleksejevu, Gapoņenko, Kozirevu, mani, Vislatvijas vecāku sanāksmes dalībniekiem nav saistītas ar Saeimas vēlēšanām. Ka tās nav šī brīža priekšvēlēšanu spēlītes, bet stratēģija, kuras mērķis ir neatgriezeniski nospiest krievu pretošanos. Dzīve apstiprināja manu taisnību. Uzbrukums IMHOclub.lv ir kārtējais šīs stratēģijas īstenošanas solis. Kārtējais, bet ne pēdējais.
Šajā situācijā publicitāte ir mūsu svarīgākais ierocis. Savaldīšanas ierocis, teiksim tā. jo vairāk publicitātes šāda veida lietās, jo labāk mums un sliktāk pretiniekam. DP to lieliski saprot un tāpēc aiztaisa muti cilvēkiem ar rakstisku apņemšanos par neizpaušanu.
Iznāk, ka pirms tiesas apsūdzētais nevar skaidri izklāstīt savu versiju, savu notikumu redzējumu. Līdz ar to, mediji – kas cits tiem paliek? – stāsta vai nu Drošības policijas versiju, vai nu kaut ko neskaidru-neitrālu, vai nu vienkārši klusē. Pēc tam tiesas sēdi paziņo par slēgta veida sēdi (teiksim, pants "palīdzība ārzemju valstij" ļauj "slēgt" procesu ar kaut kāda valsts noslēpuma ieganstu), un – viss, lūk jums spriedums, saņemiet un parakstieties.
Vēršos pie juristiem: vai pastāv pamats apstrīdēt Satversmes tiesā augstākminētās Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normas sakarā ar to neatbilstību Satversmei? Vai pastāv ECT vai citu Eiropas instanču lēmumi, uz kuriem iespējams balstīties?
Vēlreiz atkārtošu: pastrādāts tikai un vienīgi nekaunīgs uzbrukums vārda brīvībai. Ja Aleksejevu un Sumarokovu notiesās, tas būs mūsu kopējais zaudējums. To nedrīkst pieļaut.