Nesen rietumu mediji satrauca savus lasītājus ar ziņu, ka "vēlēšanās Latvijā uzvarējusi prokrieviska partija". Rikošetā ziņa atlidoja arī uz Krieviju un pat deva pamatus dažiem triumfējošiem rakstiem, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.
Taču dažas dienas vēlāk lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg atgādināja dažus faktus:
1) Tā saucamā prokrieviskā partija "Saskaņa" saņēmusi sliktāko rezultātu kopš ilgiem gadiem. Aizpagājušajās vēlēšanās to atbalstīja 28,4% vēlētāju, pagājušajās – 23%, tagadējās – 19,8%.
2) Būtu nevietā dēvēt šo partiju par "prokrievisku. Pirmkārt, tā jau pērn pārtrauca sadarbību ar "Vienoto Krieviju" un deva priekšroku Eiropas Sociālistiskajai partijai. Otrkārt, tā apliecina, ka "atbalsta ES politiku attiecībās ar Krieviju". Līdz ar visām sankcijām.
No savas puses piebildīsim: "krievu" partiju pastāvēšanas laikā neviena no tām ne reizi nav iekļuvusi vietējā valdībā. Iemesli ir banāli: jebkuras Baltijas valsts nacionālā ideja ietver varonīgu pretošanos Austrumu Mordorai un tās ietekmes aģentiem. Tiesa, pat situācijā, ja "Saskaņai" izdosies atbrīvoties no krieviskuma zīmoga un iespiesties koalīcijā, nekāds pavērsiens "Baltijas tīģerim" nedraud. Tādiem gadījumiem paredzēta daudzu pakāpju kontrole – vietējā elite, NATO un Eiropas Savienība – galu galā, tā baro visu aborigēnu eliti.
Patiesībā interesants ir cits aspekts. Nesenajās vēlēšanās izgāzušās visas iepriekšējā parlamenta partijas – visas zaudējušas aptuveni pusi balsu. Arī vēlētāju kopskaits sasniedzis antirekordu.
Tas ļoti labi ilustrē, kur šobrīd nonākušas visas "antikrievijas", kas stāv ķēdītē gar Krievijas rietumu robežām.
Lieta tāda, ka pirms divdesmit gadiem Austrumeiropā – no Igaunijas līdz Gruzijai – toreiz varenie un vienotie Rietumi sāka štancēt politiskos režīmus, kuru aicinājums bija kļūt par sanitāro kordonu. Vai placdarmu – kā nu sanāks.
Krievijai naidīgā fundamenta celšanas process postsociālisma republikās bija aptuveni sekojošs:
1) Neprātīgs finansiālais atbalsts "titulētajiem" etniskajiem nacionālistiem ar lozungiem "mēs esam sena Eiropas nācija ar unikālu kultūru, kas daudz cietusi Maskavas tirānijas gadsimtiem ilgajā aziātiskajā gūstā".
2) Centieni panākt, lai pie varas nāktu (ja iespējams – vēlēšanās, ja ne – ar maidana starpniecību) speciāli apmācīti varjagi, kuri sola "cīnīties ar korupciju un Maskavas ietekmi".
3) Pakļautajās republikās nekavējoties iekārtot divas galvenās institūcijas: dienestus Korupcijas Apkarošanai un Nacionālās Atmiņas institūtus. No ārienes kontrolētie Korupcijas Apkarotāji nekavējoties ķērās pie represijām pret vietējiem oligarhiem, ko tur aizdomās par pretestību Rietumiem. Nacionālās Atmiņas institūts tīrīja publisko telpu un ieviesa obligātos gaudu rituālus piemiņai par Krievijas Upuriem un Varonīgajiem Cīnītājiem pret Krieviju-PSRS-Krieviju.
4) Maksimāli neatgriezeniskas integrācijas fāze ES un NATO.
Patiesībā tas arī ir viss.
Tie, kuri nokļuva šīs "Austrumeiroas vesternizācijas" pirmajā vilnī, galu gala saņēma lielākos bonusus un mazākās prasības. Tā pati Polija ik gadus patērē 17 miljardus eironaudas tāpat vien, un pie tam atsakās uzņemt migrantus. Ungārija, kas tāpat saņem pirmās šķiras atbalstu no eirofondiem, atļaujas īstenot patstāvīgu ekonomisko politiku un pat joko par veco ES, ka, sak, "aizliedzat sadarboties ar Krieviju, bet paši ar Krieviju aktīvi tirgojaties".
Tie, kuri gāja pirmo pēdās, gluži pretēji, saņēma kaudzi prasību un minimālus bonusus. Tēlaini izsakoties, Rietumi viņus neiesēdināja pat pēdējā vagonā, lika dzīties pakaļ ar drezīnu – paskatieties uz Ukrainu vai Moldovu ar viņu "eiroasociācijām".
Baltieši šajā rangu tabulā bija kaut kur pa vidu, aptuveni vienā līmenī ar Bulgāriju. Nekāda suverenitāte viņiem, protams, netika atstāta, darbspējīgie iedzīvotāji izsūknēti, cik varēts, taču uz finansējuma, lai arī pieticīga, "adatas" tomēr "uzsēdināja".
Starp citu. Kamēr vien pastāv tāda kārtība, pastāv arī "eirokrievu" projekts. Runa ir par krievvalodīgajiem, kuri pozicionē sevi Rietumiem kā Pareizos Krievus, kuri gatavi plecu pie pleca ar Briseli stāties pretī indīgajai Kremļa propagandai un aziātiskumam. Taču Rietumi tādus aktīvus nepērk – tur jau tāpat ir veseliem bariem sabraukuši emigrant, gatavi par lētu naudu cīnīties ar Putinu.
Kāpēc es to visu stāstu?
Otrās šķiras "antikrievijas" patlaban stāv skumīgās pozās. No vienas puses, to elites nekādi nevar izšķirties par sadarbību ar Mordoru. Par to viņus sašķaidīs – krimināllieta par korupciju, maidans, tiesa, mainības konfiskācija. Zaudēts būs viss. No otras puses, pie apvāršņa aizvien labāk kļūst saskatāma konceptuālā apokalipse: iedzīvotāji mūk prom, noveco un izmirst, nav nekādas iekšējās rezerves ekonomiskam izrāvienam, rietumu sponsoriem pašiem nav naudas atbalstam. No trešās puses – tie paši rietumu sponsori krasi aprauj vietējo mēģinājumus kaut ko nopelnīt aiz viņu muguras: to skaidri parādīja pēriens, ko nesen pēc Vašingtonas rīkojuma dabūja Baltijas "atmazgātāji".
Acu priekšā ir paradokss. Tagad, kad Vācija, kura reiz stingri aizliedza Bulgārijai būvēt "Dienvidu straumi", triecientempos būvē jau otro "Ziemeļu straumi", kad Moldova, kura nepaspēja (lai arī ļoti centās) ielēkt vilcienā uz Rietumiem, paraustījusi plecus, veido attiecības ar Krieviju, - tie, kuri Rietumu acīs bija "NATO un Eiropas progresa" teicamnieki, izrādās vienkārši atslēgti no nākotnes.
Viņu lojalitāte jau ir pārdota un nonākusi balto lielkungu īpašumā. Vairāk nekā pārdodama nav.
Protams, tas nenozīmē, ka rīt, pēc pusgada vai abstraktajā 2022. gadā Baltijas, Balkānu vai vēl kādi citi pēcpadomju tīģeri ņems un pazudīs. Tā nenotiks, jo nevienam tas nav vajadzīgs. Kosovas Republika jau ir pierādījusi, ka XXI gadsimtā valsts pastāvēšanai nav vajadzīga ne ekonomika, ne iedzīvotāji. Ja valstij ir ārlietu ministrija ar pareizu viedokli un NATO bāze, neviens pat neko neuzzinās par "teicamnieka" kolapsu.
Varbūt tikai vietējie aborigēni. Taču viņu liktenis, atklāti sakot, saimniekus neinteresē.