Viedoklis

Putinam ir tas, ko vēlas Tramps un no kā bīstas poļi

Ja par rietumvalstu ekspertu reakciju par Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanos būtu uzņemta Holivudas filma, tā sauktos "Bailes un naids Helsinkos".
Sputnik

Vērojot, kādā atklātā histērijā krituši tiem kam pat Krievijas un ASV prezidentu tiešu pārrunu iespēja izskatās kā pasaules gals, rodas iespaids, ka viņi dzīvo paši savā pasaulē, ko pilda nesaprotamas izcelsmes bailes un halucinācijas, portālā RIA Novosti raksta Ivans Daņilovs, bloga Crimson Alter autors.

Piemēram, Polijas valsts sekretāre Anna Marija Andersa paziņoja, ka ASV piekritēji Eiropas Savienībā ir satraukti, ņemot vērā gaidāmo samitu: "Mēs esam noraizējušies. Mēs viennozīmīgi esam noraizējušies. Mēs raizējamies, jo ir neiespējami prognozēt, kas tiks pateikts (samitā — red.piez.). Putins var būt ļoti valdzinošs, un jautājums ir, kā uz to reaģēs mūsu prezidents." Jāpiebilst, ka Polijas amatpersona nekautrējas dēvēt Trampu par "mūsu prezidentu". Tas ļoti labi ilustrē Polijas suverenitātes (pareizāk sakot, tās trūkuma) līmeni, kā arī tik, cik lielā mērā poļu politiķi nevēlas dzīvot apvienotajā Eiropā un cik labi viņiem ir Savienoto Valstu kolonijas statusā. Bailes no tā, ka ASV prezidents, ņemot vērā kaut kādus savus stratēģiskos apsvērumus, "pametīs" viņus visus likteņa varā, liek proamerikāniskajiem politiķiem un ekspertiem pārdzīvot par nākotni.

Vācijā pastāstīja par NATO uztraukumu sakarā ar Putina un Trampa tikšanos

Lai aina būtu pilnīgāka, jāpavēro, kā situāciju ap samitu uztver "eksperts Krievijas jautājumos" un bijušais ASV vēstnieks Krievijā Maikls Makfols. Viņa lapā Twitter ir unikāla iespēja "tiešajā ēterā" ieraudzīt, kādas mokas viņam sagādā doma par Trampa iespējamo piekāpšanos. "Republikāņi bija pārskaitušies, kad Obamam neizdevās atturēt Putinu no Krimas aneksijas, taču daudzi no viņiem patlaban klusē, kad Tramps pārdomā šīs aneksijas atzīšanu. Jūsu klusēšana dauļrunīgi liecina par jūsu principiem un stratēģisko domāšanu par amerikāņu nacionālo interešu tēmu."

Žēl, ka bijušais vēstnieks nav papūlējies paskaidrot, kādā veidā Krimas iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesību noliegšana atbilst Oklahomas vai Teksasas vienkāršo iedzīvotāju interesēm. Skaidrs taču — viņš ir pārāk nodarbināts ar Trampa "grēku" uzskaitīšanu: "Pēdējo divu nedēļu laikā Tramps uzaicinājis Krieviju pievienoties "septītniekam", noliedzis Krievijas iejaukšanos (ASV — red.) vēlēšanās 2016. gadā, devis mājienu par Krimas aneksijas atzīšanu, devis mājienu par aiziešanu no Sīrijas un Vācijā dislocēto amerikāņu spēku samazināšanu. Ko Tramps palūdzis no Putina apmaiņā pret šādu monumentālu piekāpšanos?.."

Mistera Makfola jautājums bija iecerēts retorisks, taču patiesībā iespējams izvirzīt vismaz vienu atbildes versiju: Trampam vajadzīgs Krievijas atbalsts, lai noturētu cenas naftas tirgū. Tas vajadzīgs, no vienas puses, ņemot vērā Irānas naftas "izkrišanu" no tirgus (pašu amerikāņu sankciju dēļ), no otras puses, — to, ka Trampa centieni "izspiest" papildu naftas apjomu no Saūda Arābijas nav vainagojušies ar panākumiem. Nav nozīmes, vai Makfolam tas patīk, vai ne, tomēr globālā naftas tirgus "galvenais ventilis" patlaban atrodas Kremlī, un Trampam tas ir zināms.

Jāpiebilst: Makfola izteikumi par to, ka Tramps devis mājienu par ASV militārās klātbūtnes ierobežošanu Eiropā, piemēram, Vācijā, nav diplomāta halucināciju vai panikas rezultāts. ASV medijos pastāvīgi izskan ziņas par to, ka Pentagons saņēmis rīkojumu aprēķināt iespējamos izdevumus par "liela mēroga spēku izvešanu no Vācijas". Piemēram, par šo tēmu rakstu publicēja Washington Post.

Welt par Trampa un Putina iespējamo vienošanos: "Eiropas šausmas"

Amerikāņi sociālajos tīklos drūmi joko: "Vācieši pērk gāzi no krieviem, turklāt amerikāņu spēki aizsargā no viņiem Vāciju. Vācieši izveda no ASV zeltu, kas glabājās ASV, lai netiktu krieviem. Paklau, varbūt jāatstāj vācieši vieni paši ar krieviem?!" Interesanti, ka daži amerikāņi gluži nopietni uzskata, ka Vācijai, "atstātai vienatnē ar Putinu", klāsies ļoti slikti, lai arī pašā Vācijā ASV nebūt netiek uztvertas kā sargeņģelis, kurš NATO karoga paēnā sargā vāciešus no "Krievijas draudiem".

Svarīgākais visā šajā stāstā ir tas, ka Tramps gatavs tikties, neskatoties uz Helsinku samita nepārprotamo politisko toksiskumu. Diezin vai ASV prezidents būtu izšķīries par tādiem diplomātiskiem žestiem aiz labas sirds vai tāpēc, ka gribētu saskarties ar "Putina valdzinājumu", par kuru ar tādu cieņu un bailēm runāja Polijas valsts sekretāre.

Vienīgā iespējamā motivācija — Vladimiram Putinam ir kaut kas ļoti vajadzīgs Trampam, turklāt steidzami. Atliek tikai paskatīties, cik neapmierināts ar situāciju ir Džons Boltons, radikālais "vanags", rusofobs un ietekmīgks Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos, lai saprastu: samits un gatavošanās tam, kā arī mājieni par iespējamo piekāpšanos ir Trampa iniciatīva, kurš buldozera stilā virza uz priekšu ideju par tikšanos, neskatoties uz savu ierēdņu pretestību. Boltons, kuru CBS žurnāliste "piespieda pie sienas" ar jautājumiem par Krimas atzīšanu, galu galā sausi konstatēja: "Prezidents nosaka politiku, es politiku nenosaku," tādējādi atzīstot, ka pašos pamatos nepiekrīt tiem provizoriskajiem ierosinājumiem, ar ko Tramps viņu sūtīja uz Maskavu. Pazīstamais "Vašingtonas vanags" ir neapmierināts par prezidenta viedokli, tomēr ir spiests pildīt pavēles. Tā ir laba zīme, lai arī negarantē sekmīgu samitu.

Pat ja samita laikā īstenosies kaut simtā daļa eiropiešu un amerikāņu ekspertu un politiķu baiļu, tie jau būs panākumi. Ja arī samits nenesīs nekādas konkrētas vienošanās, kā vien pušu kopīgu paziņojumu par to, ka "sarunas ir labākas nekā konflikts", arī tas būs noderīgi. Gribot negribot Tramps dos signālu visai pasaulei par to, ka pat valsts, kas pretendē uz vispasaules heglemona statusu, ir spiesta vienoties ar Krieviju. Šķiet, tāda rezultāta labad Vladimiram Putinam ir vērts braukt uz Helsinkiem.