Vēl viena Krievijas izlases uzvara daudzus padarījusi nelaimīgus – tos, kuri, berzējot rokas, pareģoja KF sakāvi čempionātā visās frontēs. Izrādījies, ka situācija visās frontēs ir pavisam citāda, spriež radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs.
Godīgi sakot, nav nekāda noskaņojuma rakstīt. Ceru tikai, ka kļūs labāk, ja uzrakstīšu. Visās normālās valstīs īstiem patriotiem noskaņojums ir pavisam drūms. Labāk nemaz nevērt vaļā internetu. Bet ko iesākt? Nekas nenāk prātā. Cerība mirst pēdējā. Jā, nu jau to iezārko.
Cilvēkiem, kuri no visas sirds ienīst baigo veidojumu ar burtiem "K" un "F", iestājušies grūti laiki. Neizdodas ļauni priecāties par Krieviju. Pēdējā laikā visiem normāliem cilvēkiem tikai sportā vien bija atelpa. Mēs bijām sašutuši, kad caurcaurēm korumpētā, sapuvusī valsts uzpirka caurcaurēm korumpēto pasaules futbola federāciju, taču cerējām, ka tur kaut kas vēl var mainīties. Arī WADA panākumi dažādos sporta veidos sekoja viens otram un pleta plašumā metastāzes. Taču visi šie skandāli skāra tikai Olimpiādi. Bet Pasaules čempionāts futbolā palika nomaļus.
Tik ilgus gadus mēs cilājām jautājumu par rasismu Krievijā. Mēs teicām, ka rasisms noteikti ir, vajag tikai kā nākas pameklēt. Dažādi tumšādainie futbolisti ierodoties dzirdēja viņpasaulīgas balsis. Dažādi neatkarīgie izdevumi, balstoties uz dažādu no pierādījumiem neatkarīgu avotu datiem šķaidīja gabalu gabalos rasistisko realitāti Krievijā. Skaidroja, ka nav pieļaujams pasaules čempionāts valstī, kuras nosaukums mums atgādina vārdu rasisms. Taču nez kāpēc tas nelīdzēja.
Pēc tam mēs cerējām, ka Krievija kaut ko nepaspēs. Sākumā gaidījām neatklātus stadionus, pēc tam – nepabeigtus ceļus, tad – neizbūvētas ietves, pēc tam – neizaudzētu zāli. Taču viltīgais Kremlis visu laiku bija soli priekšā.
Liela cerība bija uz to, ka Krievijā sabraukušie ārzemnieki ieraudzīs visu to haosu, šausmas, netīrību, nabadzību, nekaunību, augstprātību, alkoholismu un visu pārējo, par ko esam pieraduši stāstīt. Taču izrādījās, ka futbola līdzjutēji briesmīgi labi prot pielāgoties. Viņi nez kāpēc neko tādu neieraudzīja, nez kāpēc sāka priecāties un slavēt to valsti. Mēs gaidījām kaut ko ārkārtēju, vēlams tādu vērienīgāku, ar upuriem, sagatavojām rakstus, lai stāstītu baismo patiesību visai pasaulei. Raksti guļ, darbs vējā, cerības pagaisušas, naids aug.
Mums bija trumpja dūzis piedurknē, kas ne reizi nav pievīlis – Krievijas izlases uzstāšanās. Futbolistiem bija jākrīt kaunā, faniem – jāiedegas dusmās, mums atlika tikai kāpt uz skatuves un ļauni papriecāties. Taču arī šīs cerības ir beigtas. Priecīgas sejas, Krievijas karogi, kliedzieni par uzvaru – neko trakāku ne iedomāties nevar. Totāls fiasko visās frontēs.
Dažs labs, inerces dzīts, metās internetā un mēģināja atkauties: "tiesneši uzpirkti", "citu komandu spēlētāji uzpirkti", "ko nu jūs tur tādu apspēlējāt" un nemainīgais "priekš kam tas čempionāts vajadzīgs, būtu labāk atdevuši tiem, šiem vai man". Cerības bija tik lielas, tagad – tukšums. Atlikusi tikai pēdējā – ka pēc šīs grēksūdzes kļūs vieglāk.
Paklausieties, pilsoņi krievi. Vai tiešām jūs esat tik riebīgi, ka jums it nemaz nav žēl to, kuri jūs tik ļoti, no visas sirds ienīst? Esiet zemiskāki nekā mēs, pažēlojiet tos, kuri jums vēl tikai ļaunu. Mums tagad patiešām ir grūti. Paturiet to prātā, kad vicināsiet tos savus totalitāros karogus.