Igaunijas bijušā prezidenta intervija ukraiņu izdevumam "Evropeiskaja pravda" informācijas telpā ieņēma tieši to vietu, kas tai bija paredzēta un, domājams, pat iepriekš ieplānota. Notikuma "scenārijs" izstrādāts uz daudzu iepriekšējo informatīvo ieganstu pamata, atzīmēja RIA Novosti autore Irina Alksnis.
"Sulīgākās" pasāžas (to starpā galvenā bija frāze par to, ka Krievija zaudēšot "pat Omsku un Tomsku, nerunājot jau par Sanktpēterburgu", ja sāksies uzbrukums Baltijas republikai) plaši izplatīja Krievijas mediji. Tam sekoja dažādas asprātīgas un ironiskas piezīmes no Krievijas politiķu un ekspertu puses, kā arī vairākas analītiskas publikācijas.
Pēdējos gados pasaulē faktiski parādījies vesels mediju žanrs, kas veltīts Krievijas un tās nestā apdraudējuma atmaskošanai. Tikai Krievijā tas pieder pie politisko anekdošu līnijas, taču otrpus robežai tiek pasniegts ar ļoti ļoti nopietnu sejas izteiksmi.
Pie tam Krievijā tomēr ir pieņemt šķirot valstij naidīgos izteikumus no pasaules lielvalstu pārstāvju puses un no "otrā ešelona" kategorijas valstu puses. No ASV vai Vācijas nākušie paziņojumi, protams, tiek uztverti citādi nekā frāzes, kas skan no pēcpadomju telpas vai pārējās Austrumeiropas. Otrās kategorijas pārstāvju viedoklis faktiski tiek automātiski attaisnots ar šo valstu vēsturiskā likteņa pavērsieniem, kas noveduši pie smagiem nacionālajiem kompleksiem un skumjā klauna lomas starptautiskajā arēnā.
Iecietīgi nevērīgā attieksme pret rusofobiem Austrumeiropā "nu, ko tu ar viņiem iesāksi" stilā norāda, ka ir arī citi oponenti, daudz kvalitatīvāki – gudri, attapīgi, izglītoti, dziļi un neikdienišķi domājoši. Lieta tāda, ka šādu reputāciju "vecie" Rietumi Krievijā vēl saglabājuši, pateicoties atmiņām par pagātnes titāniem, sākot no Kisindžera un beidzot ar Džordžu Bušu, vecāko. Taču realitāte aizvien biežāk neatbilst agrākajiem priekšstatiem.
Vienlaikus ar Igaunijas eksprezidenta interviju dienas gaismā nāca Vladimira Putina intervija Austrijas televīzijas un radio kompānijai ORF īsi pirms Krievijas prezidenta vizītes Vīnē. Saruna iznāca dīvaina.
Austriešu žurnālistam problēmas nesagāja viņa acīmredzamais antikrieviskais noskaņojums ne arī agresija. Tās ir ierastas lietas. Problēma bija tā, ka Armins Volfs izrādījās neprofesionālis.
Ja intervējamais ir spiests vismaz desmit reizes (vārda tiešā nozīmē – desmit reizes) palūgt, lai viņam ļauj noslēgt domu, turklāt mēģinājumos vest pie prāta ir spiests pat pāriet uz žurnālista dzimto valodu, tas liecina tikai par žurnālista kompetences trūkumu. Šajā fonā sarunas pārējās nianses, kas demonstrēja žurnālista bēdīgo profesionalitātes līmeni, vienkārši atkāpjas otrā plānā.
Turklāt nav nekādu šaubu – Volfs mērķtiecīgi izraudzīts intervijai kā šim uzdevumam profesionāli atbilstošākais speciālists. Pie tam mēs paturam prātā, ka viņš ir tās pašas "vecās" Eiropas pārstāvis ar visvarenas lielvalsts pamatu, kas, iespējams, vēl joprojām ļauj Austrijai patstāvīgi spēlēt pasaules arēnā.
Šajā fonā bija vērojami spilgti notikumi citās rietumu pasaules daļās – no Skripaļu lietas, kas izrādījās tik nekaunīgi sašūta baltiem diegiem, ka briti to tagad cenšas "aizslaucīt pagultē", līdz Boeing katastrofas Donbasā izmeklēšanas komisijas darbam Nīderlandē, no kuras rezultātiem gandrīz nicīgi atkratījās Malaizija.
Rezultātā rodas likumsakarīgs jautājums: kur tad patiesībā ir starpība Babčenko un Skripaļa lietās, Tomasa Hendrika Ilvesa un Bila Klintona paziņojumos. Vai tā vispār ir?
Vēl nesen varējām sevi mierināt ar to, ka aizvien biežāk redzamā atklātā un kliedzošā Rietumu nekompetence starptautiskajā arēnā drīzāk gan ir izņēmums, bet patiesībā aizkulisēs ietekmi saglabā valdošās klases intelektuālais un kvalificētais kodols, kurš realizē sarežģītas un parastam cilvēkam neizprotamas kombinācijas un intrigas.
Taču caur ierasto priekšstatu un tradicionālo nostādņu māžiem aizvien skaidrāk iezīmējas atklāti biedējoša realitāte, un to ignorēt neizdodas – tā ir īsta.
Austrijas telekompānija intervijai ar Putinu atsūtīja kliedzoši nekvalificētu žurnālistu vienkārši tāpēc, ka neviena labāka nav. Britu specdienesti izspēlēja Skripaļa lietu kā prata, viņu kolēģi Ukrainā sekoja angļu piemēram tāpat – kā prata. Un bijušais amerikāņu žurnālists – bijušais Igaunijas Republikas prezidents, Ilvesa kungs patiešām ir labākais nacionālo kadru apmācību produkts, ko ASV radījušas cīņai ar Krieviju XX gs. otrajā pusē.
Šajā situācijā daudz aktuālāka nekā joki par Rietumu partneru kārtējām pret Krieviju vērstajām izdarībām ir nepieciešamība izstrādāt stratēģiju, lai neitralizētu to nestos draudus, ko rada nevis izsmalcināts ļaunais ģēnijs, bet gan banāla muļķība un neprofesionalitāte.