17. aprīlī Lielbritānijas parlamenta deputāti pilnīgi nopietni apsprieda kodoluzbrukumu Krievijai hipotētiska konflikta apstākļos. Valsts raidkorporācija ВВС stāsta par to un atzīmē, ka politiķu uzaicinātais eksperts novērtējis kodoluzbrukuma iespēju, par piemēru ņemot Baltijas valstis. Nolemts, ka Krievija var izmantot kodolbumbu, taču tikai nelielu, taktisku, lai iebiedētu Rietumus un noturētu "sagrābtās teritorijas", portālā Sputnik Igaunija stāsta pensionētais analītiķis Villems Roda.
Lielbritānijas parlamenta Pārstāvju palātas Aizsardzības komitejas deputāti uzklausīja Džastinu Bronku, militāro analītiķi no Karaliskā Aizsardzības pētījumu institūta, kurš izteica pieņēmumu, ka ierobežota militārā konflikta hipotētiskajā gadījumā Krievijas militārā vadība noteikti pacentīsies izvairīties no tā palielināšanās līdz liela mēroga karam, kurā viņi nevar uzvarēt, ņemot vērā Rietumu lielo pārspēku no bruņojuma un resursu viedokļa. Taču, pēc analītiķa domām, viņi var izmantot relatīvi nelielas jaudas taktiskos kodolieročus. Bronkss neiedziļinājās (tāda uzdevuma viņam nebija) tāda "mazas jaudas" trieciena seku vērtējumā, kādas tas varētu nest, teiksim, mazajai Igaunijai.
Ņemot vērā militārā analītiķa slēdzienus, var secināt, ka NATO militārais kontingents Baltijas valstīs pat ierobežota konflikta gadījumā tiks iznīcināts. Ekonomikai, dabai un iedzīvotājiem tiks nodarīts katastrofisks ļaunums, kas līdzināsies valstiskuma zaudējumam. Iespējams, gadu gaitā relatīvi jaunais analītiķis Bronks sāks apdomīgāk publiski runāt par karu, jo mazliet (ceru, ka tikai teorētiski) vairāk zinās, kā izskatās karadarbība un kā var izskatīties pat "neliela" kodolsprādziena sekas. Viņš sapratīs, ka pat taktiskā kodollādiņa pielietošana Eiropā gandrīz neizbēgami un gandrīz nekavējoties izvērsīsies lielā kodolkarā.
Šķiet, briti savas ilgas pēc zaudētās impērijas, virs kuras "nekad nenoriet saule", projicē uz Krieviju, uzskata, ka tā plāno atjaunot impēriju vecajās robežās. Un tāpēc ne vienu reizi vien jau pavisam nopietni izskata konflikta variantus pēc Krievijas uzbrukuma Baltijas valstīm un aizvainojoši augstprātīgi izturas pret krieviem, kurus nepārprotami uzskata par mazāk saprātīgiem un mazāk cilvēcīgiem nekā viņi paši. Taču, acīmredzami viņus uzskata par ļoti bīstamiem, ja jau turpina paplašināt NATO spēkus.
Cik karavīri un raķetes vajadzīgi, lai "savaldītu" Krieviju?
Spēcīgākā militārā alianse pasaulē ar ASV priekšgalā pašlaik ir aptuveni desmitkārt spēcīgāka nekā Krievija, un vēl lielākas ir tās priekšrocības no aizsardzības izdevumu apjoma viedokļa. Taču tā turpina palielināt izdevumus, audzējot savu pārspēku, lai "savaldītu agresīvo Krieviju". Kādu pārspēku NATO uzskatīs par garantēti pietiekamu Krievijas "apturēšanai"? Divdesmit, trīsdesmit reizes lielāku? Vai patiešām rietumu militāristi un politiķi tik ļoti baidās no krieviem, no Krievijas karavīriem, ka pašreizējo pārspēku uzskata par nepietiekamu?
Vairāk nekā jebkad agrāk, vairāk nekā aukstā kara laikos pasaulei vajadzīgs konstruktīvs dialogs starp spēkiem, kuri no jauna sākuši konfrontāciju. Tās eskalācija ne pie kā laba nenovedīs, taču no tās izvairīties neizdosies, vairojot bruņojumu un militāro klātbūtni augsta sadursmes riska zonās. Ķīniešu gudrība pauž: "Jo lielāka karavadonim armija, jo mazāk viņš to saudzē."
Aukstais karš ir izmaksājis miljardus, un aiz sevis atstājis neaptveramas novecojušas, nevienam nevajadzīgas militārās tehnikas un mašinēriju izgāztuves. Milzīgie militārie budžeti mūsdienās var novest pie tukšas naudas izšķiešanas vai pie kodolkara, kurā nebūs ne uzvarētāju, ne zaudētāju, jo izdzīvojušo nebūs.
"Savaldīšanas" principa bīstamā liekulība
"Krievijas savaldīšanas" princips, ar kuru tiek aizbildinātas bruņošanās sacensības, maldina ar savu nosaukumu. Savaldīšana – tā ir spēka demonstrācija, šovs, kura mērķis ir demonstrēt potenciālajam pretiniekam, ka uzbrukt nav ieteicams. Taču, ja pats šis spēks pēc sava mēroga vai tā komandieru domāšanas inerces dēļ, pārvēršas par draudiem, situācija mainās – tā nevis samazina, bet gan palielina risku. "Savaldāmais" jūtas apdraudēts un rīkojas atbilstoši – veidā, no kura visi centušies izvairīties.
Ko vēl šajā situācijā darīt Krievijai, ja ne gatavoties NATO iespējamam uzbrukumam? Alianses spēks aug un aizvien vairāk apdraud Krievijā dzīvojošos. Tādā situācijā vienīgā izeja viņiem ir tikai pilnveidot spēcīgāko bruņojumu, kodolieročus, uzlabot tā piegādes līdzekļus. Lai savaldītu NATO. Jo vairāk ASV attīsta un demonstrē savu militāro spēku, jo vairāk Krievija ir spiesta attīstīt savu kodolpotenciālu. Un liela mēroga konflikta gadījumā tas novedīs pie globālas katastrofas.
Tātad "savaldīšanas" filozofija un pats šis termins pilnībā zaudējuši savu jēgu un saturu. Spēku līdzsvara nav un nebūs, vairs nepastāv saprātīgu militārā spēka audzēšanas un spēku līdzsvara robežu, tāpēc situācija izvēršas par farsu.
Vēsturē ir papilnam piemēru, kuri rāda, kas notiek, ja politiķi balstās tikai uz rupja spēka. "Karš ir politikas turpinājums ar citiem, nemierīgiem paņēmieniem," – to teica prūšu kara teorētiķis, ģenerālis Karls fon Klauzevics laikā, kad karavīru rīcībā vēl nebija nāvējošu neredzamo lidmašīnu un raķešu. Taču par krama šauteni un bumbu lielgabalu labāki ieroči maina tikai to, ka ikviens konflikts kļūst aizvien iznīcinošāks un nes aizvien vairāk nāvju. Šajā ziņā kodolkonflikts sasniegs Absolūtu. Fon Klauzevics ir novecojis, karš vairs nav politikas turpinājums.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.