Acīmredzot, Latvijas specdienesti nopietni nolēmuši mazliet dīvaino zinātņu doktoru un tiesībsargu Aleksandru Gapoņenko, konspiroloģisku teoriju un piedzīvojumu mīļotāju, savdabīgu Indiānu Džonsu pataisīt par Nelsonu Mandelu.
Vakar Gapoņenko tika aizturēts un, kā tīklā Facebook ziņo publicists un sabiedriskais darbinieks Vladimirs Lindermans, iesēdināts īslaicīgas aizturēšanas izolatorā Čiekurkalnā. Šodien tiesas sēdē tiks izlemts jautājums par viņa arestu.
Demonstratīvs pēriens
Latvijas specdienesti noskaņoti apņēmīgi. Izmantojot bijušo DĀR kolēģu piemēru, viņi vēlas "iespundēt" Gapoņenko pavisam nopietni. Lai citiem nesagribētos iekļauties citādi domājošo rindās, aizstāvēt bilingvālās skolas, cīnīties ar diskrimināciju un rakstīt zinatniskas grāmatas.
Ko tad īsti cenšas panākt Latvijas specdienesti, ieslēdzot politisko represiju mehānismu uz pilnu jaudu? DĀR pieredze taču liecina, ka pēc tam "iespundētais" kļuva par pirmo melnādaino prezidentu, bet specdienesti muka prom no valsts.
Faktiski Gapoņenko reklamē paši nacionālisti, kuri viņu neieredz ne acu galā. Ko vērtas ir karikatūras, ko pastāvīgi publicētā centrālā latviešu prese. Vai raksti par viņu, ko sacer vadošie latviešu žurnālisti, piemēram, Elita Veidemane. Gapoņenko pretinieki, piemēram, Sergejs Roze velta viņam feļetonus. Viņš pastāvīgi ir acu priekšā. Kāpēc? Laikam jau tāpēc, ka viņš piedāvā sabiedrībai intelektuālu daiļradi, kas iedzen strupceļā nacionālistus.
Pieredze, ko dāvā sarunas ar Gapoņenko, liecina: viņš ir gudrs un nestandarti domājošs cilvēks, labi orientējas zinātnē un politikā, azartisks, ar jauneklīgu mirdzumu acīs. Arestu viņš uzskata par izaicinājumu, kārtējo pavērsienu Indiānas Džonsa dzīvē.
Pravieši tēvzemē nav vajadzīgi
Bet tagad padomāsim, kāpēc Gapoņenko arestēts tieši tagad. Viņš taču jau 10 gadus rada īstas galvassāpes latviešu nacionālistiem.
Vispirms atsauksim atmiņā tiesībsarga veikumu pēdējā mēneša laikā. Pirmkārt, viņš prezentēja filmu "Latvija, ko esam zaudējuši?". Tā sacēla skandālu. Filmā stāstīts par sarkanajiem latviešiem, kuri godīgi kalpoja padomju varai, lai arī pieturējās pie nacionālisma idejām vieglā formā.
Protams, filma ir neviennozīmīga, par daudziem aspektiem var strīdēties, it īpaši par trockisma ekstrapolāciju pēckara periodā, taču darbs ir uzmanības vērts. Nacionālistus sakaitināja stāsts par viņu vectēviem, sarkanajiem latviešiem. Par vectēviem, no kuriem viņi ir atteikušies.
Otrkārt, Gapoņenko publicēja savā lapā Facebook prognozi par to, ka maijā Latvijā sāksies tiesībsargu aresti un Rīgas centrā viņiem tiks organizēta koncentrācijas nometne. Pēc Gapoņenko aresta daudzi sāka runāt, ka, iespējams, viņam bijusi taisnība.
Grūti teikt, kurš no šiem faktoriem bija izšķirošais, taču, šķiet, ir vērts gan pārlasīt prognozi par arestiem, gan vēlreiz noskatīties filmu.
Pie tam Gapoņenko ievēro savu principu – droši skatīties acīs visām grūtībām. Viņš ir pieteicis badastreiku.
Pagaidām ir grūti teikt, ar ko beigsies tiesas sēde. Skaidrs ir viens: ja Gapoņenko tiks turēts cietumā, šī nedēļa Latvijā un, iespējams, arī mēnesis vai gads aizritēs diskusijās par viņa lietu. Tāpēc gribas uzdot retorisku jautājumu: kurš un kāpēc pataisa Gapoņenko par Mandelu? Vai patiešām Latvijas valdībai nav citu rūpju?
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.