Vīri ar parastiem latviešu uzvārdiem Guntis Ulmanis un Andris Bērziņš paskrēja garām kaut kā nemanīti, prezidenta karjera nenostādīja viņus pretī kaut cik nopietniem izaicinājumiem un kārdinājumiem. Lielākoties tāpēc, ka viņi veikli distancējās no politikas.
No kārdinājuma nevarēja izvairīties Valdis Zatlers, kuru bargās Latvijas politikas ikdienas momentāni pārvērta neveiklā un smieklīgā politisko aizkulišu personāžā. Savukārt dažādās jogas pozas, kuras, lavierējot staro partiju interesēm, cenšas ieņemt esošais valsts vadītājs Raimonds Vējonis, liek viņu pažēlot.
Bet sāka taču neslikti. Kā saka, triecienu izturēja. Ne un nē, bet uzstājās par krievvalodīgo aizstāvību. Neskatoties uz to, ka nereti viņam klājās plāni dēļ it kā krievu akcenta viņa valsts valodā. Nerunājot jau par viņa angļu valodu. Viņu vainoja, ka viņš bremzē valsts drošībai svarīgus likumprojektus. Ka vispār bremzē — pauze, kuru viņš ieturēja pirms apsveica kādas kaimiņvalsts prezidentu ar pārvēlēšanu, kļuva par anekdošu priekšmetu.
Žurnāliste Agnese Margēviča avīzē Diena minēja tādu Vējoņa neapņēmības un mētāšanās versiju no vienas puses uz otru. Tā sakot, viņš būdams "tālredzīgs" cilvēks un stratēģis (kā nekā galvenais komandieris) aizdomājas par to, lai viņš aizkavētos amatā uz otro termiņu. Taču balsošana šajā sakarā Saeimā notiks tikai 2019. gadā. Tas būs jau jauns parlamenta sastāvs, un Vējonis vienkārši nezina, kāds būs spēka sadalījums. Tādēļ arī cenšas izpatikt visiem, taču rezultāts ir nulle.
Nu nezinu, kam viņš tur cenšas izpatikt. Novērotājam no malas varētu rasties iespaids, ka prezidents vienkārši baidās no Nacionālās apvienības jauno vilku bara, kuri, ja kaut kas nav tā, uzreiz nekautrējas karināt saīsnes pat valsts vadītājam. Un patreiz, paši zināt kā. Nepagūsi atskatīties, kā tevi ierakstīs nedrošajos un Kremlim simpatizējošajos. Tādēļ Vējonis dažkārt ir spiests rīkoties lēni, apsveicot Putinu, kad šampanietis jau ir kļuvis nedzerams. Savukārt pieņemt grozījumus par krievu skolu likvidāciju — zibenīgi, lai nedomā, ka svārstās par valsts valodas lomu.
Taču arī tas nepalīdz. Acīmredzami, ka Raimonds Vējonis ir pelnījis kritiku no pretējiem Latvijas politiskā spektra poliem. Un kas interesanti — visnotaļ taisnīgu kritiku.
Tā, piemēram, Latvijas Krievu savienības partijas priekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs vienkārši nosauca prezidentu par gļēvuli. Jo, pasludinot likumu par mazākumtautību skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā, viņš rīkojies kā gļēvulis, pakļaujoties nacionālistu diktatūrai.
"Raimonds Vējonis rīkojās kā gļēvulis, kurš nodevis savus demokrātiskos ideālus un cilvēkmīlestību. Viņš pakļāvās politisko huligānu — radikālo nacionālistu diktatūrai. Un tas ir sliktāk par noziegumu — tā ir kļūda. Izjūtot viņa bailes, viņi arī turpmāk slaucīs kājas gan pret demokrātiskajām vērtībām, gan pret Latvijas prezidenta institūtu kā tādu," pateica Mitrofanovs.
Jāsaka, ka Nacionālā apvienība, izskatās, patiešām sajutusi valsts vadītāja baiļu smaržu. Tā, piemēram, tā pieprasījusi prezidentam sniegt savus argumentus, kādēļ viņš neapžēloja politisko ieslodzīto Ansi Ataolu Bērziņu, kuru notiesāja par to, ka 2009. gada 13. janvāra protestu laikā viņš aizmeta bruģakmeni Saeimas virzienā.
Pie reizes Nacionālā apvienība pārtvēra no prezidenta skaistu iniciatīvu, Bērziņš pilnībā varētu kļūt par tautas simbolu, kurš sacēlās pret zaglīgo politiķu baru, kuri sarakušies ap varas barotavu.
Kā uzskata Nacionālajā apvienībā, Ansis Ataols Bērziņš iesniedza lūgumu par apžēlošanu, kas nozīmē, ka viņš atzīst savas kļūdas. Viņš jau ir pavadījis dažus mēnešus ieslodzījumā gan Latvijā, gan Čehijā, kur guvis miesas bojājumus no cietumuzraugiem, ko var uzskatīt par adekvātu sodu.
Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars uzdod retorisku jautājumu: "Vai Ansis Ataols Bērziņš ir lielākais Latvijas noziedznieks? Cik neliešu attaisnots pierādījumu trūkuma dēļ? Cik noziedzniekiem piešķirti neadekvāti zemi sodi? Bērziņa jautājums iegūst simbolisku nozīmi, un prezidentam būtu tas jāsaprot."
Aizstāvja baltie ietērpi tagad ai cik labi piestāvētu Vējoņa portretam un pievienotu tam cieņu iedzīvotāju acīs. Taču diemžēl… Izskatās, ka mūsu virspavēlnieks, kuru šajās dienās "Latvijas Avīze" nosauca par neredzamu un nedzirdamu, atkal nobijies. Jo tie, pret kuriem tauta pacēla bruģakmeni 2009. gada janvārī (gluži kā tie, kas iedvesmoja viņu uz šo protestu, un pēc tam paslēpās krūmos) tā arī palika pie varas. Pat pie zīlētājas nav jāiet — nāks pie varas 2019., kad Saeimā izvēlēsies sev, un pie reizes arī mums, jauno prezidentu.
Pēdējais piemērs — bijušā Latvijas ĀM vadītāja Jāņa Jurkāna pārmetumi. Tā sakot, atrodoties Vašingtonā un izdzirdot no Trampa mājienus, ka būtu tomēr neslikti draudzēties ar Krieviju, Vējonim bija uzreiz jāpiedāvā savus pakalpojumus sakaru izveidošanai. Jo kādreiz Latvija bija ne vien maza Šveice, bet arī tāds liels tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Jurkāna kungs. Jūs pats ticat tam, ko sakāt? Turklāt, ka mūsu prezidents, saka, ne pārāk labi saprot angļu valodā.
Nu un visbeidzot, dīvaina likumsakarība. Brīdī, kad valstī aug augstākā ešelona ierēdņu algas, prezidents Vējonis kļuva, laikam, par vienīgo šajā brašajā barā, kura gada ienākumi, saskaņā gada rezultātiem, samazinājušies. Viņa deklarācija par valsts amatpersonas ienākumiem 2017. gadā liecina, ka algas veidā viņš saņēmis par 2170 eiro mazāk, nekā iepriekšējā gadā. 2016. gadā Vējonis algas veidā saņēma 57 381 eiro, savukārt 2017. gadā 55 211 eiro.
Kad valsts prezidentu sāk ignorēt paša kancelejas kasē, tas jau tiešām norāda uz kaut ko nopietnu.