Bijušā spiega Skripaļa un viņa meitas saindēšanas incidentā ir vairākas versijas, piemēram, rietumu specdienestu iespējamās darbības vai konflikts ar starptautisku kriminālu grupējumu, taču izmeklēšana Solsberijā nenomoka sevi ar pierādījumiem. Pēc trokšņainā teatrālā priekšnesuma ķīmiskās aizsardzības kostīmos par vainīgajiem iecelti vairāk nekā simt Krievijas diplomāti, kuri pamet Savienotās Valstis, Kanādu, Lielbritāniju, divus desmitus Eiropas valstu un NATO galveno mītni.
Pret Krieviju vērstās ASV un ES sankcijas, Krievijas vēstniecību darbinieku, tostarp kara atašeju deportācijas Ziemeļatlantijas alianses valstīs, pēc būtības ir hibrīdagresija. Kolektīvie Rietumi nolēmuši ar spēku mesties virsū Krievijai, rēķinoties ar skaitlisko pārākumu un piemirstot izraudzītā "upura" kodolvalsts statusu.
Kā jau parasti, liela mēroga konflikta ieganstam nav lielas nozīmes, svarīgāka ir vasaļu lojalitāte un kaujas gatavība. Pie tam "tiek dedzināti tilti" – šodien un perspektīvā. No starptautiskās militārās drošības diplomātiskās nodrošināšanas mehānismiem tiek izslēgtas struktūrvienības, ko nav iespējams atjaunot vienā mirklī.
Kara atašeji – tie ir ne tikai diplomāti vien, tie ir speciālisti ar lielu karadienesta pieredzi un atbilstošu enciklopēdisko izglītību. Viņi spēj miera ceļā atrisināt militāras problēmas. Līdz ar konkrētiem cilvēkiem no Krievijas vēstniecībām, un pēc tam arī no citu, "Skripaļa lietā" neadekvāti reaģējušo valstu vēstniecībām pazūd kompetence, noregulēta mijiedarbība un pārmantojamība. Svarīgas jomas paliks tukšas vismaz mēnešiem ilgi. Un tas ir ļoti bīstami.
Vienkāršs piemērs: ja rīt Krievijas sektorā Arktikā, piemēram, avārijas situācijā uzpeldēs amerikāņu atomzemūdene, neviens tai nepalīdzēs, ekipāža var iet bojā. Un tas notiks tikai tāpēc, ka Vašingtonā un Maskavā nav jūras kara atašeju un nav neviena, kas varētu kompetenti tikt galā ar ārkārtas militāri politisko situāciju.
Iespējams milzum daudz tādu variantu, rezultāts ir viens – katastrofa (lokāla vai globāla).
Vajadzīga krīze
Rietumi steigšus atbrīvojas no Krievijas kara atašejiem, kuru uzdevums ir stiprināt starptautisko stabilitāti. Aug spriedze militāri politiskajā sfērā. Maskavas simetriska atbilde ir neizbēgama. Kas notiks pēc tam? Iespējams, aiz apvāršņa pastāv sarežģīts un ilgstošs militāri politiskās kombinācijas turpinājums ar neparedzamiem materiālajiem zaudējumiem vai cilvēku upuriem.
Notikumi attīstās loģiski. Ziemeļatlantijas alianses bezgalīgā paplašināšanās un lēmums uzņemt tajā trijas Baltijas valstis, kuru vienīgā priekšrocība ir izvietojums – alianses spēku bāzēšanās avangarda laukums pirms izšķirošā uzbrukuma uz Austrumiem. Reģionālo konfliktu kurināšana pie Krievijas robežām un mēģinājumi izolēt Maskavu starptautiskajā arēnā. Pentagona aizdomīgā rakņāšanās Gruzijā, Moldovā un Ukrainā. Amerikāņu ierosinātā 2% IKP vērtā NATO valstu pārapbruņošana. Militārās Šengenas idejas popularizācija Eiropā. Tādi ir "apturēšanas" elementi, taču pēc būtības tā ir – "Krievijas problēmas" risināšana ar spēku.
Šajā fonā Savienoto Valstu aizsardzības ministrs Džeimss Metiss kārtējo reizi apgalvo: "Krievija nevēlas būt Eiropas partnere," Skripaļu ģimenes saindēšana — centieni sagraut Rietumu vienotību. Atvaļināts amerikāņu ģenerālis Džeks Kīns viņam piebalso: "Diplomātu izsūtīšana neapturēs Putina agresiju." Izstrādāta radikālā ES labklājības recepte: vairāk ieroču. Citādi nevar, eiropieši bez amerikāņu militārpersonām netiks galā ar savām problēmām (un arī energoapgādes avotiem).
Protams, bruņotie spēki ir jebkuras valsts efektīvs ārpolitiskais instruments, taču situācijā, ja ģeopolitikā iejaucas ģenerāļi, sarūk gan kārtība, gan dzīvu cilvēku skaits uz Zemes (piemēram, Metiss piedalījās operācijā "Nesagraujamā brīvība" Afganistānā).
Acīmredzot ceturtdaļgadsimta laikā Vašingtonā ir pieraduši pie pasaules ārpus superlielvalstu konfrontācijas un aizmirsuši par kodolieroču apturēšanas principiem. Tā nav sagadīšanās, ka amerikāņu analītiskais izdevums The National Interest raksta: "Iespējams, amerikāņu ārpolitikas elitei patiešām būs nepieciešama 1962. gada Kubas krīzes jauna versija, lai apzinātos, cik bīstama var būt konfrontācija ar tādu sāncensi, kā kodollielvalsts."
Ja nu rīt sāksies karš
Jau vairākus gadus Krievija atkaro pilntiesīgu vietu starp valstīm, kas lemj pasaules likteņus. Un tomēr pēc Dienvidslāvijas un līdz nesenam laikam uzlidojumi Eiropā (vai ASV) nav notikuši.
Nesen amerikāņi saprata: "Mēs tuvojamies karam ar Krieviju," tātad ir kļuvis pavisam karsti. Spriedze abu kodolvalstu attiecībās ir tik liela, ka amerikāņu analītiķi atklāti runā par Maskavas un Vašingtonas bruņotās sadursmes lielo risku, pie tam ar masu iznīcības ieroču pielietojumu. Vienlaikus Pentagons apgalvo, ka amerikāņu sauszemes spēki uzvaru "jebkurā laikā un jebkurā vietā" varēs nodrošināt tikai pēc 10 gadiem.
Uz sabiedrotajiem Eiropā paļauties nav vērts, jo daži no viņiem cītīgi skatās no kuras puses vējš pūš (to ilustrē Varšavas līguma valstu vēsture). Un vēl: "Skripaļa lieta" ir ļāvusi novērtēt eiroatlantiskās solidaritātes robežas. Septiņas ES valstis (Beļģija, Grieķija, Īrija, Luksemburga, Malta, Portugāle un Slovākija) atturējās, bet četras (Austrija, Bulgārija, Slovēnija un Kipra) atklāti paziņoja, ka nepiekrīt Lielbritānijas un ASV ierosinājumam izraidīt Krievijas diplomātus.
Neskaidrības "lietā" ir viegli saskatāmas pat Rietumos, un gandrīz 160 pasaules valstis gaida no Londonas un Vašingtonas reālus Krievijas vainas pierādījumus. Vai atvainošanos. To gaidot, Krievija radījusi lielā darbības rādiusa spārnoto raķešu nesēju grupējumus visos stratēģiskajos virzienos.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.