Runa ir par to, ka nelaimi centās (un, protams, vēl pacentīsies) izmantot, turklāt ar atklāti riebīgām un ciniskām metodēm. Dažādiem mērķiem – no iekļaušanās "modes tendencēs" un peļņas kāres līdz iecerēm "sašūpot režīmu", rakstā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.
Varasiestādēm vēl nāksies atrast un sodīt vainīgos. Vladimirs Putins apsolīja: tas tiks izdarīts. Tā kā pēdējā laikā Krievijas likuma smagā roka bieži vien gulstas ne tikai uz augsti stāvošu, bet arī šķietami neaizskaramu figūru pleciem, senā tradīcija – tādos gadījumos atbild tikai "padotie" – šajā gadījumā, domājams, netiks ievērota. Uz apsūdzībām nāksies atbildēt visiem vainīgajiem – tiešajiem un netiešajiem, neskatoties ne uz kādiem nopelniem.
Taču pie tam uzmanība jāpievērš arī tam, kā Krievijas valstiski politiskā un sabiedriskā sistēma tiek galā ar citu izaicinājumu –pret to vērstu efektīvu informatīvo uzbrukumu.
No šī viedokļa traģēdija Kemerovā ir dāsna augsne pārdomām un nu jau arī dažiem slēdzieniem.
Tamlīdzīgas nelaimes dziļi skar pat aukstasinīgākos un ar notikumiem nesaistītus pilsoņus. Rezultātā cilvēki ļoti jūtīgi uztver katru varasiestāžu kļūmi un neveiklību un ir viegli ievainojami ar manipulāciju palīdzību.
Demonstratīva bija cilvēku attieksme pret šodien izsludinātajām sērām. Nerakstīti noteikumi paredz, ka nacionālas sēras Krievijā tiek izsludinātas, ja traģēdijas upuru skaits pārsniedz simt cilvēkus. Taču traģēdija tirdzniecības centrā "Zimnaja višņa", it īpaši bērnu bojāeja tik ļoti satrieca valsti, ka sabiedrība (ne telekanāli vai radiostacijas) sajuta: nav iespējams šīs dienas pavadīt "kā parasti". Lai arī galu galā sēras tika izsludinātas, daudzi valstij pārmeta, ka lēmums par to prasījis gandrīz divas dienas.
Neapšaubāmi, uzmanība jāpievērš arī vietējo varasiestāžu demonstrētajam neprofesionālismam un neveiklībai. Pie tam runa nav tikai par to, ka viņu darbības gaitā radās apstākļi, kuros traģēdija bija iespējama. Uz viņu sirdsapziņas ir arī notikumu attīstība un situācijas novešana pilsētā teju līdz sociālajam sprādzienam. Reģionālajai sistēmai neizdevās panākt cilvēcisku saziņu, un vietām tā, atklāti sakot, rīkojās atbaidoši.
Mēģinājums vakarējā plašā Kemerovas iedzīvotāju mītiņa dalībniekus nodēvēt par "divsimt trača cēlājiem" bija ļoti nepārdomāts solis no apgabala vadītāja puses, lai arī starp traģēdijas satriektajiem pilsētniekiem un bojāgājušo tuviniekiem (saprotamu iemeslu dēļ ar viņiem sarunāties bija grūti) bija arī entuziasti – provokatori, kuri centās "sašūpot" situāciju viņiem vajadzīgajā virzienā – par to liecina figurantu klāstītais sociālajos tīklos.
Diezin vai labāka bija arī vicegubernatora rīcība – viņš pamanījās ugunsgrēkā ģimeni zaudējušu mītiņa dalībnieku vispirms apsūdzēt par centieniem "reklamēties uz traģēdijas rēķina", bet pēc tam lūgt piedošanu, ceļos stāvot.
Bēdu sagrauztajiem Kemerovas iedzīvotājiem piemērotus vārdus atrada tikai federālās varas pārstāvji. Valsts prezidents personīgi aprunājās ar iniciatīvas grupu. Lielu atbalstu sniedza arī iekšlietu iestāžu stingrais rīkojums policijai nekādos apstākļos nelietot spēku pret mītiņa dalībniekiem.
Taču daiļrunīgākā bija valsts un sabiedrības reakcija uz plaši izplatīto viltus ziņu par to, ka ugunsgrēka upuru skaits patiesībā ir daudz lielāks, nekā ziņots oficiāli (tika minēti arī tādi skaitļi, kā 300 un 600 cilvēki).
No vienas puses, vispirms ierastais, likumā paredzētais paraksts par iepriekšējās izmeklēšanas datu neizpaušanu, ko sniedz bojāgājušo identifikācijas procesā, tika izmantots, lai apstiprinātu baumas: sak, "valdība slēpj patiesību".
No otras puses, atļauja iniciatīvas grupai apmeklēt morgus pilsētā, lai pārbaudītu bojāgājušo skaitu, nodrošināja lūzumu situācijā, kuras gaitā baumas izplatījās kā meža ugunsgrēks. Valsts nodemonstrēja adekvātu pieeju, tas ir, izdevās izturēties atbilstoši situācijai, nevis instrukcijām ārkārtīgi sarežģītā brīdī – līdz masu histērijai vairs nebija tālu.
Taču tikpat svarīga, iespējams, pat svarīgāka ir sabiedrības reakcija. Kad sociālajos tīklos tika iemesta – acīmredzami ar noteiktu mērķi – kaudze melīgu ziņu par simtiem bojāgājušo, tūkstošiem lētticīgu cilvēku tās acumirklī izplatīja tālāk.
Tomēr lielākā daļa vispirms sastinga, redzot negaidītās ziņas, taču "ieslēdza" veselo saprātu, un sociālajos tīklos parādījās aicinājumi nepadoties provokācijām, balstīties uz faktiem un vērtēt situāciju ar skaidru galvu.
Rezultātā, kā zināms, tika atrasts vismaz viens melīgo ziņu avots – ukraiņu prankeris (tagad neapspriedīsim, kā klasificēt tamlīdzīgus radījumus). Arī valsts atklātība apstiprināja, ka šī informācija ir melīga. Krievijas sabiedrība ātri nonāca pie secinājuma par tiem, kuri joprojām centīgi klāsta kaut ko par "nevienam nevajadzīgiem nesaskaitītiem sadegušiem bērnunamu audzēkņiem, kuri atbraukuši uz kino no citām pilsētām".
Noskaidrojās, ka tie ir cilvēki, kurus traģēdija skārusi tieši un kuri nav spējīgi pašlaik uzklausīt argumentus; vieglprātīgi histēriķi, kuri nespēj norimties; "leļļu meistari", kuri patiesībā organizēja melīgās ziņas.
No pirmās grupas – bojāgājušo tuviniekiem – nekādu atbildību nevar pieprasīt. Lai Dievs viņiem dod izturību. Otrās kategorijas cilvēki tiek aizvien skarbāk kritizēti par histēriju. Savukārt trešie ir likuši Krievijai kārtējo reizi atsaukt atmiņā, ka tā ir mērķtiecīgu informatīvo uzbrukumu mērķis.
Starp citu, jāpatur prātā arī kas cits. Iespējams, tas ir vēl ļaunāk nekā mērķtiecīgi uzbrukumi. Interneta biznesa pelēkajā zonā – miglainos forumos un anonīmos kanālos barojas simtiem un tūkstošiem personu, kam ir vienalga, kā nopelnīt kārtējos grašus. Par samaksu viņi ir gatavi ne tikai "publicēt" jebkādus aicinājumus un izplatīt jebkādus melus. Daudzi no viņiem ir gatavi tiražēt melus bez kādiem pasūtījumiem, vienkārši tāpēc, ka kārtīgi uzpūsti meli ir ažiotāža, ažiotāža – tas ir trafiks, bet trafiks nozīmē, ka ienāk naudiņa.
Gribētos tikai cerēt, ka tagad par šo pelēko tabakiju armiju ieinteresēsies cilvēki ar atbilstošiem dienesta pienākumiem.
Pagaidām var tikai secināt: melīgais stāsts par "simtiem bojāgājušo" ir nodemonstrējis – Krievijas sabiedrības imunitāte pret informatīvajiem uzbrukumiem aug augumā. Sabiedrībai gan vēl joprojām ir viegli ievainojamas vietas, tātad tās pūlēsies likt lietā arī turpmāk.