Pat starptautiskās dzīves "skripalizācijas" fonā Ukrainai pagājušajā nedēļā izdevies pagrābt savu saujiņu slavas ziņu laukā, savā rakstā portālā RIA Novosti stāsta Ņura N.Berga.
Ukrainas ģenerālprokurors Jurijs Lucenko paziņojis, ka Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko "personīgi plānojusi īstenot teroristisku aktu parlamentā, ar kaujas granātām iznīcinot divas ložas ar ministriem un deputātiem. Pēc tam – ar mīnmetējiem sagraut Augstākās radas kupolu un ar automātiem piebeigt izdzīvojušos". Pēc Lucenko vārdiem, šiem nolūkiem viņa vervējusi terorakta izpildītājus un devusi viņiem norādījumus. Tam esot neapgāžami izmeklēšanas pierādījumi, apgalvoja ģenerālprokurors, tāpēc viņš nekavējoties ierosināšot krimināllietu un apsūdzēšot deputāti Savčenko valsts nodevībā un terorismā.
Jebkurš pat ar kripatiņu iztēles apveltīts cilvēks viegli var iedomāties tādu elli, – mēs visi to esam redzējuši Holivudas grāvējos. Kino var sagāzt jebkuru kupolu, aprakt zem atlūzām ienaidniekus, un pašam palikt sveikam un veselam, lai piebeigtu izdzīvojušos un šautu ar automātiem abās rokās, kājās stāvot un guļus.
Tiesa, ģenerālprokuroram Lucenko nekādi veci grāvēji nav vajadzīgi – viņš savā paša galvā non-stop režīmā dzīvo bezgalīgā ceļojumā, ko apdziedājuši visi, kam nav slinkums. Nav gan saprotams, kāpēc ģenerālprokurors nesēdās moderno tendences viļņa mugurā un neizklāstīja, ka Nadja plānojusi izsmidzināt virs parlamenta "Novičok", taču iznākums ir labs tik un tā. Uz Nadeždas piemēra tagad var studentiem skaidrot, ko nozīmē sakramentālais teiciens "sic transit gloria mundi". Bet psihiatrijas kursa interniem – ilustrēt tēmu "masveidā iedvestas psihozes".
Atgādināsim Savčenko kauju ceļu. 2014. gadā Nadeždu Savčenko, Donbasa kara dalībnieci, pēc ukraiņu versijas, nelikumīgi aizturēja zemessargi un izveda uz Krievijas teritoriju (izmeklēšana secināja, ka viņa ieradusies Krievijā kā bēgle un tika arestēta par nelikumīgu robežas šķērsošanu). Viņu apsūdzēja kā līdzzinātāju divu Krievijas žurnālistu slepkavībā, pret kuriem viņa notēmēja mīnmetēju uguni. Kamēr Savčenko gaidīja tiesu, ukraiņu mediji viņu pataisīja par nopelniem bagātu svēto un mocekli. Visa Ukrainas valdība, aktīvisti un sabiedriskie darbinieki, žurnālisti un tiesībsargi kategoriski pieprasīja brīvību varonei. Viņi sūtīja sūdzības un iesniegumus starptautiskajām iestādēm un pie viena pieprasīja sodīt Krieviju ar aizvien jaunām un jaunām sankcijām.
Jā. Teju vai skaļāk par visiem tolaik bļāva tautas deputāts, Porošenko frakcijas vadītājs parlamentā Jurijs Lucenko – viņa liesmainās runas glabājas tīmekļa dzīlēs.
Ukraiņu lūdzējiem vienā rāvienā pievienojās Krievijas koris – šausmīgi sašutušie liberālie cīnītāji pret totalitāto Mordoru. Krievijas radošā inteliģence dāvāja sirdi triumfālās "morāli tikumiskās revolūcijas" valstij un sacerēja dažas augsti mākslinieciskas vēstules ar prasību nekavējoties izlaist lidotāju no gūsta. Vēstures parakstīja despotisma tumsā smokošas un vienlaikus gana sekmīgas un labi situētas televīzijas un radio zvaigznes, pazīstamu mediju redaktori, teātrāļi, rakstnieki – dažnedažādu prēmiju laureāti, satīriķi un augstāko aprindu dāmas, kuri nesodīti aplej savu Tēvzemi ar samazgām. Atsevišķi izskanēja pat memētiskās aktrises Ahedžakovas domas.
Laikā, kamēr Savčenko atradās izolatorā pirms tiesas un izcieta sodu pēc sprieduma, viņai paspēja piešķirt vairākas starptautiskās prēmijas, iecelt vairāku ordeņu kavaliera kārtā, iecelt par Augstākās radas deputāti, Ukrainas pārstāvi EPPA un pat iedeva Ukrainas Varoņa titulu.
…2016. gada maija nogalē Nadiju izlaida, apmainot pret diviem Krievijas pilsoņiem, kuri sēdēja cietumā Ukrainā. Vēlāk noskaidrojās, ka tas bija ģeniāls Krievijas valdības stratēģiskais lēmums – neapšaubāmi, tā paspēja izvērtēt pilsoni Savčenko un parēķināt tālāko notikumu virkni. Lidostā deputāti sagaidīja neredzēts žurnālistu pūlis. Nadja izkāpa no lidmašīnas basām kājām, runāja miglaini un dīvaini, ar acīmredzamu nicinājumu pret pūli, taču neviens ne ausi necēla. Visi bija sajūsmā. Neviens nepievērsa uzmanību viņas gaišredzīgajiem vārdiem: "Nedāviniet man ziedus, drīz jūs mani ar akmeņiem apmētāsiet"…
Patiešām. Mēnesi vēlāk Savčenko fanu prātā dzima nepatīkamas aizdomas, ka viņu pamatīgi nes garām galvenajai straumei.
Vispirms viņa pēkšņi paziņoja, ka karu vajag beigt un šim nolūkam iniciēt pārrunas ar neatzīto republiku vadību. Kopš šī brīža komentētāju tonis un sejas izteiksmes strauji mainījās. Nadja vairs nebija ne "lidotāja", ne varone. Ap viņu sāka rakņāties, meklēja nejaukas fineses, daži pat pasludināja viņu par nodevēju un Kremļa aģenti. Nepagāja ne mēnesis, un uz Ukrainas Varones pusi patiešām lidoja akmeņi.
Lieta tāda, ka tikai retais Ukrainā patiešām vēlas izbeigt karu, kas sātīgi baro desmitiem tūkstošu kontrabandistu, armijnieku, kārtības sargu, aktīvistu un brīvprātīgo, profesionālos botus sociālajos tīklos un propagandistus, kuri nespēj veikt nekādu radošu darbu. Donbasa un Krimas dažādo blokāžu treknajās ganībās sarausti miljoniem dolāru, un Savčenko ar saviem atmaskojumiem un aicinājumiem izskatās gluži sveša.
Kopš tā laika Nadežda ne reizi vien nākusi klajā ar proklamācijām un devusi avotu tenkām, taču nu jau vairs tikai negatīvā un satīriskā tonī. Jūlija Timošenko padzina viņu no "Batjkivščinas" frakcijas, pēc tam Nadeždu izslēdza no Ukrainas delegācijas EPPA, taču viņa apmeklēja Eiropu un runāja ar Eiropas Parlamenta deputātiem.
Tā nu arī šoreiz uz nopratināšanu Ukrainas Drošības dienestā Nadežda devās tūlīt pēc atgriešanās no Strasbūras, kur, pēc viņas vārdiem, piedalījās intensīvās konsultācijās par karagūstekņu apmaiņu.
Varai ļoti nepatīk tas, ka ar ideoloģiju Savčenko viss ir kārtībā. Krievija ir iebrucējs un agresors, ukraiņi Krievijas cietumos ar apsūdzībām terorismā – nelikumīgi aizturēti politieslodzītie. Pie Putina vēršas prasīgi un stingri. Taču modro sabiedrību nepievilsi. Tikai pieņēmums par to, ka maidani Ukrainā sākušies nevis ar Krievijas mudinājumu, bet gan ar civilizēto Rietumu atbalstu, ko Savčenko pauda īsajā brīfingā pirms nopratināšanas UDD, — tā jau ir nodevība. Mājiens par to, ka Ukrainas galvenie ienaidnieki sēž Ukrainas prezidenta rezidencē un parlamenta ēkā, nevis Sarkanajā laukumā, — tā jau ir novedība kubā. Pārmetumi svētajam Maidanam par to, ka tas līdz ar oligarhiem protestu aizsegā izprovocējis pilsoņu karu, — valsts nodevība.
Taču arī tas vēl nav viss. Nadežda paziņoja, ka pati savām acīm redzējusi, kā deputāts Pašinskis ievedis viesnīcā snaiperus, kuri vēlāk no tās jumta apšaudīja pūli. Atgādināja, ka Ukrainas valdība pilnībā bloķējusi šo noziegumu izmeklēšanu, un Lucenko tāpēc vien iesēdināts ģenerālprokurora krēslā, lai paralizētu jebkādu izmeklēšanu šajā lietā. Apsūdzēja par korupciju prezidentu, kurš "atkal un atkal pērk jaunus biznesus Krievijā un maksā nodokļus KF budžetā".
Savčenko publiski atbalstīja arī Vladimiru Rubanu, kurš apsūdzēts par teroraktu gatavošanu un ieroču pārvadāšanu no neatzīto republiku teritorijas.
Tā lūk. Vakarējā Žanna d’Arka ir gāzta un pazemota. Viņa vairs nav svētā. Viņas vārds ir "Myrotvorets" vietnē. Viņa ir izslēgta no Radas Drošības komitejas, un tagad pavisam nopietni tiek izvērtēta perspektīva atņemt viņai ordeņus un titulus, tostarp arī Ukrainas Varoņa titulu.
Gribas jautāt: kur tad tagad ir cienījamās aktrises Ahedžakovas gaudas, kur liberālās sabiedrības vaimanas, kur, visbeidzot ir "tikumiskās revolūcijas" fanu atklātās vēstules no Krievijas?
Nav.
Pie tam uz apsūdzībām par nodomu sagāzt Radas kupolu un apšaut deputātus ar ministriem atklātā Nadja tieši atbild: ukraiņi, vai tad patiešām jums ne reizi nav gribējies uzspridzināt pie velna to parlamentu un gāzt visu to zemisko varu?
Starp citu, pāris vārdi jāsaka par šīs zemiskās varas galveno pārstāvi – to, kurš gūst lielāko labumu šajā stāstā. Šodien Porošenko reitings ir statistiskās kļūdas līmenī. Tā paaugstināšanai perspektīvākais solis ir tautas ienaidnieku atmaskošana, kuri plāno uzbrukumus viņa augstlabdzimtībai un citiem varasvīriem.
Protams, diezin vai tas ieinteresēs starptautiskos cilvēktiesību mīļotājus. Tas viss taču nenotiek Krievijā.