Ukrainas nacionālā ideja nebūtu tik lielā mērā ukraiņu, ja nebūtu sapņa par "enerģētisko neatkarību" no Krievijas. Un lūk Kijeva kļuvusi soli tuvāk tam, raksta radio Sputnik autore Marija Baļabina.
Vācija devusi piekrišanu gāzesvada "Ziemeļu straume 2" celtniecībai savos ūdeņos, un tas nozīmē, ka tranzīts caur Ukrainu drīzumā nebūs nepieciešams, un nekādu gāzes lietu Kijevai ar Maskavu var arī nebūt. Taču Ukrainā ar šādu lietu kārtību nav apmierināti. Neatkarība ir viena lieta, taču naudu par tranzītu saņemt tomēr gribas. "Naftogaz" grasās traucēt celtniecībai un raizējas, ka tam atliek arvien mazāk laika.
Taču konkrētus pasākumus viņi nesauc. Laikam tāpēc, ka Kijeva arī nevar neko izdarīt. Taču cīņai pievienojusies arī Polija. Viņa aicina ASV ieviest sankcijas pret gāzesvadu. Pret visu jau ieviesa, pat pret Kremli gatavo, un "Ziemeļu straume 2" jau it kā pati prasās pēc tām. Taču Vašingtona, kaut arī atbalstīja Varšavas dusmas, jaunus ierobežojumus pagaidām nesola.
Laikam būtu dīvaini ierobežot Krievijas gāzes piegādes vienā virzienā, kad tā pati gāze citā ceļā iet uz tām pašām ASV. Ja nu vienīgi neieplāno kaut kādu neprātīgu reversu: slēgt tiešo ceļu un piegādāt to pašu gāzi, taču caur Ameriku. Tāds variants, protams, nevienam neies pie sirds, visticamāk, arī pašām ASV, jo, ja viņi sāks spiest uz Eiropu un ar spēku pārtraukt celtniecību, tas var pāraugt nopietnā krīzē. Tādēļ Vācijā šādi asi paziņojumi pagaidām nekādu nopietnu reakciju neizraisa.
Labi, ka to saprot arī daudzās ES valstīs. Piemēram, Austrijas enerģētiķi aicināja Eirokomisiju pievērst uzmanību "Ziemeļu straumes 2" labajām pusēm, tā vietā, lai izrādītu tam neuzticību, un atgādināja, ka tas ir radīts Eiropai un Eiropas enerģētikas tirgus drošībai. Tādēļ ieinteresēti ir visi, izņemot laikam ASV, kuras sakūda Poliju un Ukrainu. Taču neko slēgt tās vienalga nevar.