Šķiet, vēl nekad pēdējo trīs gadu desmitu laikā drošība pasaulē nav bijusi tik trausla. Jo lielāka ir likme uz spēku, sankcijām un spiedienu, jo sliktāka ir situācija. Skaidrs, ka tas nevar turpināties ilgi. Vai nu konfrontācija beigsies, pateicoties abu pušu pūlēm, vai novedīs pie reāla liela mēroga konflikta, uzskata Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes kara izlūkošanas pensionētais darbinieks, ģenerālleitnants Villems Roda. Savu viedokli viņš publicēja portālā Sputnik Igaunija.
Ne Krievija, nedz NATO neplāno uzbrukt viena otrai (tiesa, ģenerāļiem abās pusēs nākas ņemt vērā, ka tamlīdzīgs uzbrukums var notikt teorētiski, tātad, nepieciešami uzbrukumu atvairīšanas un atbildes triecienu plāni). Taču, ka jau vairākkārt teikts, konflikts var izcelties neparedzētu faktoru rezultātā, pie tā var novest nejaušu incidentu un konfliktu virkne. Jo sarežģītāka ir kopējā politiskā situācija, jo lielāka ir pušu bruņojuma un militārās tehnikas koncentrācija tiešā tuvumā, jo augstāks ir neparedzētu apstākļu un savstarpēju pretpasākumu virknes risks laika trūkuma apstākļos. Nav jābūt ekspertam, lai saprastu, ka no šī viedokļa jaunās militārās bāzes nekādi nevar celt drošības līmeni.
Jebkurš vienas puses solis radīs otras puses pretpasākumus, jebkura nevajadzīga, nepārdomāta reakcija var novest pie bīstamas situācijas. Tieši tā var izcelties NATO un Krievijas konflikts, kas izraisīs katastrofu NATO pierobežas, "piefrontes" valstīs. Mūsu gadījumā tās ir Baltijas valsts. Neapstrīdami, militāras sadursmes gadījumā vispirms tiks likvidēts tuvākais apdraudējums, it īpaši tas, kas atrodas lādiņa vai tuvējā darbības rādiusa raķetes lidojuma attālumā no Sanktpēterburgas.
Paranoja — drošības garantijas faktors
Baltijas valstīs dislocētie NATO spēki nav lieli, un Krievija neuzskata, ka daži bataljoni radītu tiešus un reālus draudus. Taču Krievijas ģeneralitāte šajā situācijā nebūt neņem vērā NATO vienību skaitlisko sastāvu Baltijas valstīs, jo karavīru un virsnieku, tanku un bruņumašīnu nelielajam skaitam nav gandrīz nekādas nozīmes. Maskavai nākas ņemt vērā, ka pie pašām Krievijas robežām dislocēti karavīri no kodolvalstīm, kuru arsenālā cita starpā ir (vai tās spēj izgatavot), piemēram, 155 mm kodollādiņi. Tas ir, šīs valstis spēj konflikta apstākļos izmantot masu iznīcības ieročus, ko bez grūtībām iespējams transportēt slēpti, ārkārtīgi grūti identificēt savlaicīgi un kam ir grūti kaut ko likt pretī, ņemot vērā to iespējamo netālo atrašanās vietu.
ASV un NATO valstu vienības armijas bāzēs Baltijas valstīs, tāpat kā citās savās bāzēs saskaņā ar līgumiem, ko parakstījušas mītnes valstu valdības, nepakļaujas ne vietējiem komandieriem, ne vietējām civilajām varasiestādēm. Pēc būtības, NATO karavīri var bāzu teritorijā rīkoties, būvēt un slēpt visu, ko viņu komandieri uzskata par vajadzīgu. Turklāt NATO rotējošo vienību komandieri ārvalstu bāzēs var maldīties vai pat nezināt, kas tieši glabājas kastēs noliktavās, ko apsargā viņu zaldāti.
Krievijas militārpersonas, ņemot vērā savus dienesta pienākumus un profesionālo paranoju (ar ko dienestā spiesti "slimot" arī viņu kolēģi NATO valstīs), savos apsvērumos vadās no tā, kas hipotētiski varētu atrasties alianses bāzu teritorijā, nevis no tā, par ko sabiedrībai stāsta NATO pārstāvji, turklāt abu pušu attiecības patlaban ir ļoti vēsas, un īpaša uzticība to starpā nav vērojama.
Tātad, izstrādājot kabinetos aizsardzības plānus "katram gadījumam", Krievijas ģenerāļi vienkārši ir spiesti paredzēt metodes, ar kuru palīdzību iespējams ātri un garantēti iznīcināt gan pašas NATO bāzes Baltijas valstīs, gan arī visu to, kas slepeni varētu glabāties bāzēs vai to "apkaimē". No jebkura viedokļa tā nebūt nav drošības uzlabošana reģionā. Pilnīgi pretēji. Risks un atkarība no vecāko sabiedroto veselā saprāta Baltijas valstīs ir daudzkārt pieaudzis, bet drošības līmenis sarūk.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.