14:31 07 Decembris 2016
Tiešraide
Vera Ivanovna lasa dzeju

No dzimtenes uz dzimteni, jeb "Naivo ceļotāju" ceļabiedri

© Sputnik / Робертс Вицупс
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (20)
54

Verai Ivanovnai ir 85 gadi. Viņa ir krieviete. Viņai ir pavisam krieviska izruna, pavisam krieviska pase, pavisam krieviska, atklāta dvēsele. Viņa brauc no Rīgas uz Brjansku, no dzimtenes uz dzimteni.

Pirmā pieturvieta, ilgi gaidītā cigarete. Ieelpojam svaigu gaisu, izvingrinām kājas un rezignēti kāpjam atpakaļ. Aiz mums sēž tā pati vecmāmiņa, kas deva padomus, kad aizpildījām imigrācijas kartes. Ar viņa ir izlocījusi kājas un autobusā kāpjam iekšā kopā.

Спящая красавица. Заправка возле Смоленска
© Sputnik / Робертс Вицупс
Guļošā skaistule. Degvielas uzpildes stacija pie Smoļenskas.

— Kā ir zēni, vai paelpojāt svaigu gaisu kaut drusciņ?

— Paelpojām.

— Nu, tad brauksim tālāk.

Vecmāmiņa noskaņota ļoti optimistiski. Viņa nepīpē, un ilgais ceļš viņu nebiedē.

— Patiesībā es dzīvoju Rīgā, bet tagad braucu uz Brjansku. Ārstēties.

Rītausma pie Smoļenskas
© Sputnik / Робертс Вицупс

Nav saprotams, ko viņa taisās ārstēt. Mundrā vecmāmiņa mūs visus trīs apdzīs bez grūtībām. Mūs jau pamazām "iešūpo", bet viņai tas viss ir tīrais nieks.

— Es sasitu krūtis. Rīgā aizgāju uz slimnīcu. Viņi paskatījās un saka: "Jums ir vēzis." Es viņiem saku: tas nevar būt! Es vienkārši sasitos. Viņi neliekas mierā – vēzis un viss. Protams, es nobēdājos. Pēc tam ar paziņu palīdzību tiku klīnikā Brjanskā. Tur man paņēma analīzes, izdarīja uzņēmumus. Pasauca pie ārsta.

Es prasu: "Nu, kā ir?"

Ārsts saka: "Jums tur ir puns. Ēdiet vairāk tomātus."

— Un?

— Un es ēdu tomātus.

— Un?…

— Nu, pagaidām viss ir kārtībā.

Ceļš ir tāls, gulēt vēl nevienam negribas.

— Puiši, bet jūs paši uz kurieni braucat?

— Mēs esam žurnālisti. — Žurnālisti?! Vai gribat, es jums dzeju palasīšu?

Es rakstu dzejoļus. Vai paklausīsieties?

— Protams, paklausīsimies.

Vera sāk lasīt dzeju. Ieskatās mums acīs un lasa. Katrā dzejolī desmitiem pantu. Katru dzejoli viņa lasa 3-5 minūtes. Viņa lasa neaizķeroties. Mēs klausāmies.

— Vai gribat, par karu palasīšu?

— Palasiet.

— Vai par Latviju var?

Man jau četri dzejoļi pilnībā ierakstīti diktofonā. Esmu par Veru visu sapratis un uztvēris.

Līdz šim Roberts klusēdams fotografēja, bet te pēkšņi iejaucās:

— Ļoša, šito par Latviju arī ieraksti diktofonā.

Ierakstīju.

Verai Ivanovnai ir 85 gadi. Viņa šeit Latvijā ir mācījusies, pēc tam mācījusi pati. Viņa ir krieviete. Viņai ir pavisam krieviska izruna, pavisam krieviska pase, pavisam krieviska, atklāta dvēsele.

— Vera Ivanovna, kur tad īsti ir jūsu dzimtene? – Roberts taujā.

— Kā "kur?" — Vera vientiesīgi pasmaida un skatās uz Robertu. – Latvijā, protams. Es to mīlu.

Vera Ivanovna nav ne patriote, ne nacionāliste, ne ideoloģe.

Vera Ivanovna ir dzejniece. Viņa brauc no dzimtenes uz dzimteni.

Nejauši sagadījās tā, ka autobusā sēdējām līdzās.

— Zēni, vai jūs patiešām esat žurnālisti?

— Patiešām. — Re, cik labi. Es… Es…

Kā būtu, ja es jūs uzaicinātu ciemos, kad būsiet atpakaļ Rīgā? Es cepu ļoti garšīgus pīrāgus un tortes.

— Vera Ivanovna, protams, mēs jau labprāt.

— Nu nē, pierakstiet manu numuru. Pierakstījām.

— Un es jūs gaidīšu. Pēc mēneša.

Окраины Смоленска
© Sputnik / Робертс Вицупс
Smoļenskas apkaime

*** Pēc mēneša iesim ēst pīrāgus pie Veras Ivanovnas. Mēs apsolījām.

Par "Naivo ceļotāju" piedzīvojumiem Smoļenskā lasiet  šeit >>

"Naivo ceļotāju" maršruta interaktīvā karte – šeit >>

Temats:
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (20)

Pēc temata

Maskavas atslēgas: "Naivie ceļotāji" Smoļenskā

Galvenie temati