14:30 07 Decembris 2016
Tiešraide
Aleksejs Stetjuha, Valentīns Rožnecovs un Roberts Vīlups (no kreisās uz labo)

"Naivie ceļotāji" no Rīgas uz Sibīriju: kurp, kāpēc un pie

© Sputnik / Робертс Вицупс
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (20)
208

Projekts "Naivie ceļotāji" debitēja šovasar braucienā pa Ukrainu. Tagad projekts no jauna pošas ceļā. Šoreiz žurnālisti nolēmuši doties uz Krieviju un apmeklēt kādreizējos tautiešus no Latvijas, kuri nu jau vairāk nekā gadsimtu dzīvo Sibīrijā.

Smoļenska, Ufa, Omskas apgabals un Krasnojarskas novads, rajonu centri un grūti pieejami ciemi, pārceļotāju stāsti un deportēto likteņi — tas viss gaidāms trīs nedēļas ilgā ceļojumā, kas startēs 25. novembrī.

Aleksejs Stetjuha: kurp dodamies

Tā nu ir iznācis, ka dzīvojam vienā no mazākajām valstīm Eiropā. Tālu — tas nozīmē 15 minūšu gājienu līdz veikalam. Tālu — tas ir attālums no Rīgas līdz Cēsīm. Ļoti tālu — tā ir Rēzekne. 240 kilometri — tas ir ļoti tālu. Mēs dzīvojam valstī, ko pēc zināmiem treniņiem var šķērsot kājām.

Kaimiņos — tā pati slavenā sestā daļa sauszemes. Milzīgā valsts, kas pirms ceturtdaļgadsimta sašķēlās, taču joprojām ir iespaidīga. Valsts, ko lamā un apsūdz, no kuras baidās, ar iemeslu un bez tā. Tā nu ir iznācis, ka gadsimtiem ilgi Krievijā viss ir rēķināts tūkstošu desmitos: peļņa, zaudējumi, upuri, attālumi un vēsture.

Алексей Стетюха
© Sputnik / Робертс Вицупс
Aleksejs Stetjuha

Neaptverama, nesaprotama un nesaprasta. Dažāda. Pēterburga un Maskava ir pilsētas, kas tiek pieminētas bieži jo bieži. Tur dzīvo cilvēki, tādi paši kā mes. Ar divām rokām un kājām. Viņi strādā ofisos, vizinās dārgās mašīnās, ģērbjas dārgos veikalos. Taču par pārējo Krieviju — to, pa kuru klaiņo lāči — mēs dzirdam tikai skopās ziņās.

Vairāk nekā pirms gadsimta aptuveni 70 tūkstoši latviešu un latgaļu no brīva prāta devās iekarot plašo Sibīriju. Pagājušā gadsimta 40. gados turp devās jauni desmiti tūkstošu, tikai nu vairs ne no brīva prāta. Izsūtītie.

Omska, Ufa, Krasnojarska — pilsētas, kas gribot vai negribot kļuva par jauno dzimteni cilvēkiem, kuri no dzimšanas runāja latviski. Viņi tur mīt arī šobaltdien.

Viņu bērni atceras valodu, kādā latvieši runāja pagājušā gadsimta sākumā. Viņu pēcteči dzīvo valstī, ar kuru kašķēties tagad ir tik modīgi.

Neviens no viņiem negrib atgriezties — savējo mājās vešanas programma sibīriešus nav skārusi.

Dažkārt viņi atbrauc ciemos un vienmēr ar prieku gaida ciemos mūs.

Mēs braucam ciemos.

Paskatīsimies, kā viņiem tur iet. Aprunāsimies. Par Krieviju, par Latviju, par viņiem un par mums. Viņiem ir daudz kas stāstāms. Mums — daudz kas jautājams.

Mēs braucam trijatā — divi krievi un latvietis.

Katram no mums ir savs viedoklis par vēsturi. Savs viedoklis vienam par otru un sava taisnība.

Mēs atkal nevienam neesam neko parādā un atkal neļausim viens otram melot.

Mēs strādāsim reālā laika režīmā un pastāvīgi kontrolēsim viens otru.

Mums priekšā ir 12 tūkstoši kilometru un apmēram trīs nedēļas ilga līdzāspastāvēšana. Mums ir katram savi jautājumi, un atbildes uz tiem meklēsim gan kopā, gan atsevišķi.

Katram no mums ir savs stāsts, un katrs no mums mājup vedīs savu stāstu. Visi kopā mēs rakstīsim arī savu kopīgo stāstu. Kas to lai zina, kāds tas būs. Par latviešiem Krievijā. Par katru no mums. Par muļķiem, par ceļiem, par lāčiem. Par Krieviju un Latviju. Par ceļu turp un atpakaļ — Mums un Viņiem.

25. novembrī mēs uzrakstīsim pirmo nodaļu, taču nezinām, kā izskatīsies pēdējā.

Mēs neturam pigu kabatā, mums neviens nerāda ar pirkstu, ko iesākt. Vēl joprojām mēs esam Naivie ceļotāji, gatavi godīgi rakstīt par to, ko redzam.

Tagad mūsu ir vairāk. Lasīt būs interesantāk.
Stay tuned

Roberts Vīcups: kāpēc mēs braucam

Mani sauc Roberts Vīcups, esmu fotogrāfs, ceļotājs un latvietis. 39 gadus es dzīvoju Latvijā un nekad neemu šķirojis cilvēkus pēc tautības — manuprāt ir pret manu valsti lojāli un nelojāli cilvēki. Es brīvi pārvaldu trīs valodas: latviešu, krievu un fotogrāfijas valodu. Esmu iemācījies cienīt tagadni, neaizmirstot vēsturi.

Tēma par latviešiem Krievijā man nav tikai epizode no pagātnes — tā ir daļa no manas ģimenes vēstures.
1949. gadā mans vectēvs, Roberts Tomsons piespiedu kārtā tika izsūtīts uz Noriļsku, un Latvijā atgriezās tikai 1953. gadā. Viņš aizgāja viņsaulē, kad es biju vēl pavisam mazs. Atceros tikai, ka pēc nometnes viņš ļoti mīlēja klusumu un nemaz nemīlēja krievus. Iracionāli, ģenētiskā līmenī.

Фотограф Робертс Вицупс
© Sputnik / Робертс Вицупс
Roberts Vīcups

Piedāvājums braukt uz Sibīriju mani pārsteidza. Turklāt vēl kopā ar diviem krievu puišiem un par ziņu aģentūras naudu, ko šeit dēvē par "prokremlisku". Varu atklāti pateikt, ka man tas bija izaicinājums, un es to esmu pieņēmis. Tas būs piedzīvojums, pārbaudījums, avantūra.

Es brīvprātīgi braucu turp, uz kurieni izsūtīja manu vectēvu. Braucu pie latviešiem, kuri tur palikuši. Es braucu pie patiesības. Fotogrāfijas valodai nav melīgu intonāciju. Tā ļauj būt maksimāli objektīvam un liek būt godīgiem arī tiem, kuri atrodas līdzās. Tas bija piedāvājums, no kura es nevarēju un negribēju atteikties. Galīgo piekrišanu dalībai projektā "Naivie ceļotāji" devu tikai tad, kad pārliecinājos, ka neviens nevarēs man norādīt un diktēt, ko un kā rakstīt. Es braucu uz Sibīriju ar pilnas carte blanche garantiju.

Es ticu cilvēkiem, ar kuriem kopā dodos ceļā. Jā, man ir aizdomas, ka maniem ceļabiedriem latvieša traģiskā vēsture ir tikai kārtējais interesants temats, bet es ticu, ka šīs brauciens varētu kļūt pat mazu soli mierīga un konstruktīva dialoga virzienā latviešu un krievu starpā. Šis dialogs nav tikai par tiem, kuri palikuši tur, bet arī par mūsējiem, kuri ir tepat mājās. Mums būs laiks aprunāties un uzklausīt vienam otru. Un mēs izmantosim šo laiku.

Valentīns Rožencovs: kur ciemosimies

"Lielais ir redzams no attāluma." Sergeja Jeseņina vārdi par mīlestību teicami piederas maniem paša motīviem, kas mudina doties braucienā pa Krieviju.

Te nu man var pārmest loģikas trūkumu: sak, dzejnieka vārdi atņem jēgu visiem ceļojumiem — ja jau no tālienes redzams labāk, sēdi uz vietas, netuvojies. Taču mēs atkal dodamies ceļā arī tāpēc, lai labāk saskatītu mājās notiekošo. Vērojumi ir ļoti interesanti jau tagad, lai arī vēl nemaz neesam izbraukuši un pakojam čemodānus.

Валентин Роженцов
© Sputnik / Робертс Вицупс
Valentīns Rožencovs

Mēs nebraucam uz Krieviju tāpat vien — mēs braucam ciemos pie Krievijā dzīvojošajiem latviešiem, pie tam ne tikai interesantās etnogrāfijas dēļ. Mēs gribam atrast atbildes uz daudziem jautājumiem par mūsdienu dzīvi Latvijā. Piemēram, kāpēc ir noticis tā, ka ne ar vienu citu valsti mums nav tik ciešu sakaru un kopīgas pagātnes, taču vienlaikus mēs to nemīlam un baidāmies no tās?

Jā, mēs daudz kā bīstamies — no musulmaņiem, bēgļiem, gejiem, Donalda Trampa, taču šīs bailes nāk un iet, bet no Krievijas mēs baidāmies pastāvīgi. Skaidrs, ka tādu attieksmi nav veicinājušas kopējās tendences. Psihoanalīze skaidro, ka iemesls jāmeklē bērnības traumās, un to mūsu valsts pagātnē ir bijis pārpārēm.

Tā nu mēs apciemosim uz Sibīriju izsūtīto latviešu bērnus un mazbērnus. Deportēto traģiskais liktenis ir ievainojis ikvienu latviešu saimi. Apciemosim arī to cilvēku pēctečus, kuri dzimteni pameta labprātīgi un devās labākas dzīves meklējumos, kas savukārt pazīstami gandrīz ikvienam Latvijas iedzīvotājam jau XXI gadsimtā. Aprunāsimies ar viņiem ne tikai par pagātni. Daudz svarīgāk būs apjautāties, kā atgūties pēc traumas, kā samierināties. Dzīve taču iet uz priekšu.

Vai tad Krievijā dzīvojošo latviešu likteņi nesasaucas ar mūsējiem — Latvijā dzīvojošo krievu — dzīves pavedieniem? Situācija, protams, nav tāda pati, taču šis un tas kopīgs ir rodams. Viņi tur saglabā savu valodu un kultūru, Krievijas pilsoņi būdami, mēs šeit cenšamies saglabāt savējo. Vai asimilējamies, kā to pieprasa mūsu politiķi?

Ir grūti būt objektīviem. Pavisam vienkārši: mēs — Valentīns Rožencovs un Aleksejs Stetjuha, projekta "Naivie ceļotāji" dibinātāji — esam krievi. Jā, mēs esam Latvijas pilsoņi, savas valsts patrioti, taču kas to lai zina, kas ar mums notiks Krievijā ar tās bērziem un taigas smaržu? Varbūt mūsu saknes liks sevi manīt, sajutīsim senču asiņu balsi un zaudēsim objektivitāti, ieelpojot aromātu un miglas?

Oficiālā ģeopolitikas valodā runājot, nepieciešama atsvaru un bremžu sistēma. Tā mums būs — braucienā ņemsim līdzi Robertu Vīcupu. Formāli viņš ir fotogrāfs, taču mums līdzi dosies ne tikai skaisto kadru dēļ vien. Mēs visi esam dažādi, katram ir savs pasaules uzskats, sava taisnība. Cienot un uzklausot viens otru, mēs varēsim pastāstīt objektīvo vēsturi.

Starp citu, ja šo rakstu esat atraduši, noklikšķinot kādu saiti Facebook dzīlēs, īstais brīdis uzmanīgi pavērties apkārt — jūs esat Sputnik Latvija lapā. Pareizi, tas ir tas pats "Krievijas propagandas rupors", un "Naivo ceļotāju" brauciens uz Sibīriju ir mūsu kopīgais projekts. Ticiet man, jūs neesat pirmais, kurš jautā, vai nebaidāmies strādāt ar Sputnik. Nē, nebaidāmies. Zināmas šaubas gan bija, tomēr tās valdīja tikai līdz brīdim, kad sapratām, ka Sputnik nebaidās strādāt ar mums — trakiem cilvēkiem, kur strādā bez cenzūras un labojumiem, un sarīkos grandiozu skandālu, ja kaut kas aizies greizi. Sputnik nenobijās, un mēs braucam uz Sibīriju. Bet jūs varat mums sekot un domāt paši.

Temats:
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (20)

Pēc temata

Eiropieša sibiriāde: vilki taigā un 40 metrus augsts elks
Uz Sibīriju labākas dzīves meklējumos: aizturētais amerikānis paskaidroja, kāpēc atbrauca uz Krieviju
Pirmatnīgā Sibīrija

Galvenie temati