Zeļeņska skandalozie izteikumi mazināja iespaidu par piedāvājumu, ko Kijevai izteica Polijas prezidents Andžejs Duda. Ko īsti Varšava vēlas panākt no kaimiņa, portālā RIA Novosti stāsta Antons Ļisicins.
Grautiņu varonis
Sēru pasākumu pirmajā dienā Polijas prezidents paziņoja, ka ceremonijas dalībnieki Aušvicā "piemin visus sešus miljonus ebreju, kuri gājuši bojā šajā un citās nometnēs, geto, nāvessodu vietās". Vēršoties pie visas pasaules, viņš pieminēja arī Sarkano armiju un pat padomju karagūstekņus, kuri tāpat bija starp koncentrācijas nometnes upuriem. Starp citu, Emanuels Makrons Parīzē tāpat runāja par "drosmīgajiem Sarkanās armijas karavīriem, kuri iegāja aiz dzeloņstieplēm koncentrācijas nometnes teritorijā". "Tobrīd viņi vēl nezināja, ka soļo pa milzīgu brāļu kapu pīšļiem, kur gājuši bojā vairāk nekā miljoni cilvēku," piebilda Francijas prezidents. Taču Ukrainas prezidents, uzrunājot koncentrācijas nometnes bijušos gūstekņus, sarkanarmiešus pat nepieminēja.
Nākamajā dienā runas stilu mainīja arī Duda. Sarunā ar Ukrainas prezidentu viņš uzskatīja par vajadzīgu pieminēt citus Kijevas un Varšavas saskarsmes punktus:
"Es piedāvāju prezidenta kungam kopīgi godināt poļu un ukraiņu karavīru piemiņu, kuri 1920.gadā stājās pretī boļševiku uzbrukumam. No vienas puses, pret boļševikiem cīnījās poļu kareivji, ko mēs dažkārt, tēlaini izsakoties, dēvējam par Pilsudska karavīriem, no otras puses, bija Petļura un viņa kareivji."
Ne velti Polijas prezidents pieminēja Simonu Petļuru. Šis vēsturiskais personāžs Varšavai ir ļoti ērts. 1918. gadā Galicijā un Volīnijā tika deklarēta Rietumukrainas Republika, ko vēlāk sagrāva Polijas armija. Taču 1919.gada janvārī republika paspēja noslēgt "apvienošanās aktu" ar Ukrainas tautas republikas direktoriju. Šodien oficiālā Kijeva atzīmēja tālaika notikumu, 22.janvāris ir Apvienošanās diena. Bet tolaik ukraiņu nacionālistiem notikumi veidojās dramatiski. UTR spēki cīnījās ar Sarkanās armijas vienībām un Krievijas dienvidu Bruņotajiem spēkiem – deņikiniešiem. Šajos apstākļos Rietumukrainas republika denonsēja "apvienošanās aktu", tās spēki pārgāja baltgvardu pusē. UTR direktorijas vadītājs Petļura atzina Varšavas tiesības uz Volīniju un Galiciju. Ukraina to līdz pat šim laikam uzskata par nodevību.
Petļuras dzīves gaitas noslēdzās simboliski. Ukrainas direktorijas bijušo vadītāju emigrācijā Parīzē nogalināja Samuils Švarcburds – viņš atriebās diktatoram par ebreju grautiņiem. Tiesa viņu attaisnoja.
Tomēr Zeļenskis neiebilda pret Dudas piedāvāto varoni un atbildes vārdā mēģināja akcentēt Ukrainas lomu Aušvicas atbrīvošanā. "Mēs nekad neaizmirsīsim visus 100.Ļvovas divīzijas bataljona karavīrus, kuri ienāca nometnē ebreju izcelsmes poltavieša Anatolija Šapiro vadībā. Kopā ar 1.Ukrainas frontes 322.divīzijas karavīriem viņi atbrīvoja nometni," punktus uz "i" lika Ukrainas valsts vadītājs.
Abas divīzijas, kas, pēc Zeļenska runas autoru domām, tieši saistītas ar Ukrainu, tika saformētas Gorkijā un Vologdas apgabalā. Jāpiebilst, ja dienā, kad Zeļenskis piedalījās pasākumos Aušvicā, Ukrainā sēroja par ko citu un atsauca atmiņā citu "Ļvovas" divīziju. Ivanofrankivskā miris pēdējais SS divīzijas "Galičina" veterāns Mihails Muliks. Arī viņš izcieta ieslodzījumu nometnē, tikai PSRS – tā ar līdzjūtību atzīmēja Ukrainas prese. Ivanofrankivskas mērs Ruslans Marcinkivs izteica dziļu līdzjūtību par esesieša nāvi.
Jāpiebilst, ka ideju par ukraiņiem, kuri esot atbrīvojuši Aušvicas gūstekņus, jau 2015.gadā izvirzīja toreizējais Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks. "Pirms 70 gadiem kaujinieki no Žitomiras un Ļvovas 1.Ukrainas frontes sastāvā atbrīvoja no nacistiem vienu no šausmīgākajām Otrā pasaules kara nometnēm – Aušvicu," viņš klāstīja.
Polijas ārlietu ministrs Gžegožs Shetina toreiz atbalstīja Ukrainas politiķi – intervijā medijiem viņš stāstīja, ka "tur bija ukraiņu kareivji tajā janvāra dienā, un viņi atvēra nometnes vārtus un atbrīvoja nometni".
"Režīmu sazvērestība"
Taču skandalozākie Zeļenska izteikumi bija veltīti nevis "Ļvovas" divīzijai, bet gan Otrā pasaules kara sākuma iemesliem. "Polija un poļu tauta pirmie sajuta totalitāro režīmu sazvērestību. Tā noveda pie kara sākuma un ļāva nacistiem palaist nāvējošo Holokausta mašīnu," Zeļenskis iecēla vainīgos.
Tāda vēlme iztapt Dudam skaidrojama ar skandālu, ko radīja Zeļenska runa dienu iepriekš. Apvienošanās dienā viņš apsveica valsti un atgādināja, ka Pilsoņu kara laikā "lielu daļu Galičinas teritorijas ieņēma poļu karaspēks, Ziemeļu Bukovinu – rumāņi, bet Aizkarpati tika Čehoslovākijai".
Varšava un Prāga Zeļenska uzrunai uzmanību nepievērsa. Toties Bukareste pieprasīja skaidrojumu. Ukrainas vēstnieks Rumānijā visu skaidroja ar "nepareizu tulkojumu un nepamatotām interpretācijām", tāpēc, sak, frāze esot nolasīta: "Ziemeļu Bukovinu bija okupējuši rumāņi". "Šīm vēsturiskajām provincēm vairs nebija starptautiski atzītas suverenitātes, tāpēc to ieņemšana no citas kaimiņvalsts puses nav uzskatāma par okupāciju," taisnojās diplomāts.
Stāsts par Ziemeļu Bukovinu Rumānijai ir ļoti sāpīgs, jo teritorija ietilpa Austroungārijas sastāvā, bet 1918. gadā Bukarestei izdevās pārņemt pār to kontroli, taču tā zaudēja zemes 1940. gadā, kad PSRS iekļāva Ziemeļu Bukovinu Ukrainas PSR sastāvā. Lielā Tēvijas kara laikā vērmahta sabiedrotie – rumāņu spēki – atkal ieņēma novadu. Brīvību tas atguva 1944. gadā. Šo notikumu rumāņu vēsturnieki uzskata par "padomju okupāciju".
Taču Kijevas vēlme bez ierunām kopēt Polijas oficiālos izteikumus nesastapa izpratni Maskavā. Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs paziņoja, ka Kremlis kategoriski nepiekrīt Zeļenska frāzēm par kara vaininiekiem: "Ukrainas prezidents solidarizējas ar ļoti kļūdainu, pēc mūsu dziļākās pārliecības, Polijas vadības viedokli. Tas ir aizvainojošs desmitiem miljonu Krievijas un NVS valstu pilsoņiem, kuru vecāki, vectēvi un tuvinieki atdevuši dzīvības par Eiropas, tostarp arī Polijas atbrīvošanu no fašisma."
Kopīgā atmiņa ir aizliegta
Vēstures zinātņu kandidāts Mihails Diunovs uzskata, ka Dudas piedāvājums Zeļenskim sakārtot "vēsturisko dialogu" vienlaikus bija "izsmiekls un viltīgs triks". "No vienas puses, ukraiņi nokļūst poļu mūžīgo kalpu lomā, kuru darbs ir cīnīties par savu kungu, bet no otras puses, runas par Petļuras līgumu ar Poliju ļoti skaidri atgādina par šī līguma noteikumiem: Polijas austrumu robežu atzīšana un propoliskas Starpjūru alianses izveides perspektīva," atgādināja vēsturnieks.
Diunovs uzskata, ka Ukrainā pie varas nākušo cilvēku diletantisms var ietekmēt politiku. "Ja bīdīt uz priekšu ideju par PSRS vainu par Otrā pasaules kara sākumu, tūlīt pat rodas jautājums: vai tad Ukraina tolaik malā stāvēja? Jau 1991. gadā tika pieņemts likums par Ukrainas tiesību pārmantošanu – tas ir viens no pamatiem, uz kā balstās šīs valsts neatkarība. Tur maksimāli skaidri ieskicēts, ka Ukraina ir Ukrainas PSR un PSRS kopumā tiesiskā mantiniece," uzsvēra zinātnieks.
Vienprātība ar Varšavas loģiku var novest Kijevu pie likumsakarīgām beigām, saka Diunovs: "Jebkādi mēģinājumi uzvelt PSRS apsūdzības par agresiju automātiski noved pie tā, ka starp atbildētājiem izrādīsies Ukraina kā pirmais no līdzdalībniekiem. Un, protams, poļiem rodas itin likumsakarīgi jautājumi: kāpēc tad ukraiņiem pieder Galicija un Volīnija un vai nebūtu laiks padomāt par to atgūšanu, ja jau apgabali iegūti sazvērestībā ar Vāciju."
Starp citu, divas dienas pirms Zeļenska uzstāšanās Polijas valdošās partijas "Likums un taisnība" līderis Jaroslavs Kačinskis paziņoja, ka viņa valdība gribētu saņemt kompensāciju par zaudējumiem Otrajā pasules karā ne tikai no Vācijas, bet arī no Krievijas.
"Zeļenskis pieturas pie itin konsekventas pozīcijas. Krievijā nez kāpēc uzskatīja, ka Ukrainas vadības nomaiņa novedīs pie politiskā kursa nomaiņas, taču tas nenotika, - atzīmēja Nacionalās stratēģijas institūta Starptautisko programmu direktors Jurijs Solozobovs. – Ukraina pievērsusies pati sava vēsturiskā mīta radīšanai ar ukraiņiem centrā. Porošenko laikā pieņemtais likums par dekomunizāciju paredz, ka "kopīgā atmiņa" par Lielo Tēvijas karu faktiski ir aizliegta. Zeļenskis turpina šo nacionālistisko diskursu, viņa izcelsmei un personiskajam viedoklim nav nozīmes. Ir Ukrainas valsts ideoloģija, un to aktīvi bīda uz priekšu, vienalga, kas šodien būtu pie varas."
Solozobovs paskaidroja, kāpēc Varšava atbalsta Kijevas ideoloģiju, lai cik negatīva būtu tās attieksme pret ukraiņu nacionālistiem. "Polija dēvēja sevi par Ukrainas advokātu, un patiešām, tā ir vienīgā valsts Eiropā, kas tikai guvusi labumu no 2014.gada konflikta. Divarpus miljoni ukraiņu strādā Polijas ekonomikas uzplaukuma labā. Abām pusēm tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc Aušvicā Zeļenskis teica to, ko vēlējās poļi. Porošenko laikā bija nesaskaņas ar Poliju un kari par vēsturisko atmiņu, bet tagad būs pragmatiska pieeja un samierināšanās. Piemēram, aktivizējas Polijas sadarbība ar Ukrainas rietumu apgabaliem, kas tika bloķēta Porošenko laikā. Iespējams, Ukrainas rietumi neuzskata sevi par Polijas austrumu apgabalu daļu, taču tam vairs nav nozīmes. Valdošās partijas "Likums un taisnība" programmā ir vektors uz stratēģisko sadarbību ar kaimiņvalstīm, kurās ietilpst Žečpospoļitas agrākās teritorijas. Šī programma aktīvi darbojas," brīdināja RIA Novosti sarunbiedrs.
"Kad Shetina pirms pieciem gadiem runāja tikai par ukraiņiem, kuri atbrīvoja Aušvicu, viņu draudzīgi izsmēja. Visiem bija skaidrs, ka tā ir muļķība. Tagad ir skaidrs, ka toreiz kļūda netika pieļauta nejauši. Tagad tas vairs neizskatās kā joks, bet gan kā pārdomāts solis. Pēc būtības, tāda ir Kijevas un Varšavas pašreizējā oficiālā pozīcija," situāciju apkopoja Solozobovs.
