Vēl vairāk, Groismans nolēmis pēkšņi "piešūt" Krievijas korporācijas apstrīdētajam Stokholmas Arbitrāžas tiesas spriedumam savējo prasību par "tirgus monopolista stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu". Līdz ar to nekavējoties sākta Ukrainas teritorijā esošā Krievijas gāzes koncernam piederošā īpašuma aprakstīšana un arests, vēsta Dmitrijs Lekuhs rakstā RIA Novosti.
Te nu nāksies šo un to atgādināt.
2016. gada janvārī Ukrainas Antimonopola komiteja atzina Krievijas "Gazprom" — ņemot vērā tā "dabiskā monopolista" stāvokli — par vainīgu par monopolista stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu valsts tirgū (nē, nu skaidrs taču: citu patiešām nav). Un tāpēc pavēlēja maksāt aptuveni trīs miljardus dolāru gadā.
Pats par sevi saprotams, Ukrainas tiesas apstiprināja: spriedums esot "likumīgs".
Tātad patlaban Ukraina uzskata, ka "Gazprom" saskaņā ar minētajiem lēmumiem un "spriedumiem" ir tai parādā vairāk nekā 171 miljardu grivnu, pēc pašreizējā kursa — aptuveni 386 miljardus Krievijas rubļu.
Tas viss izskatītos pat jokaini, ja Ukraina ar Groismana lēmumu nebūtu "piešuvusi" šos papīrus Stokholmas Arbitrāžas tiesas spriedumam un pati savās acīs atzinusi to par savu "konsolidēto prasību krieviem", nebūtu sākusi pirātisku uzbrukumu "Gazprom" īpašumam. Patlaban arestēts kompāniju "Gazprom sbit Ukraina" un "Starptautiskais konsorcijs Ukrainas gāzes transporta sistēmas pārvaldei un attīstībai" īpašums. Arestēti arī Dienvidu zinātniski pētnieciskā gāzes institūta un "Gaztranzit" vērstpapīri. Lai arī minētie aktīvi vērtējami kā gluži nenozīmīgi, pat atklāti smieklīgi, šeit svarīgs ir precedents.
Īsāk sakot, Ukraina atklāti "uzprasās". Pat neskatoties uz "Gazprom" apelāciju un prasību Stokholmas Arbitrāžas tiesā (tās izskatīšanas laikā jebkādas izpildu procedūras prasībās līdz galīgajam spriedumam ir vismaz apturētas), absolūtais maksimums, uz ko var cerēt Ukraina, ir tie paši "Naftogaz" un "Gazprom" arbitrāžas prasību rezultāti (viens attiecās uz gāzes piegādes līgumu, otrs — uz gāzes tranzīta līgumu no 2009. gada), kas noslēdzās 2018. gada 28. februārī ar tiesas spriedumu par "Gazprom" saistību izmaksāt 2,56 miljardus dolāru Ukrainai. Protams, "Gazprom" šī summa ir nepatīkama, taču no gigantiskā biznesa viedokļa tik nenozīmīga, ka to pat apspriest nav vērts.
Rodas jautājums: kāpēc tas viss Ukrainai ir vajadzīgs?
Ukrainai vienkārši nav, ko zaudēt.
Par to jau esam rakstījuši: lēmums par "Ziemeļu straumes 2" celtniecību ir pieņemts. 7. martā Austrijas kompānija OMV, viens no "Gazprom" partneriem Eiropā projekta "Ziemeļu straume 2" ietvaros, paziņoja, ka projekta finansēšana 2018. gadā saglabāsies agrākajā līmenī, turklāt nepieciešamības gadījumā kompānija gatava piešķirt papildu finansējumu. Līdzīgu lēmumu pieņēma arī Vācijas koncerns Wintershall. Vēl mazākas ir šaubas par to, ka drīz tiks noslēgti abu "Turcijas straumes" cauruļvadu būvdarbi, turklāt amerikāņu limitrofiem Austrumeiropā nav nekādu iespēju tos ietekmēt.
To, ka Eiropa atzinusi Ukrainas maršrutu par "bezcerīgu un bezperspektīvu" spilgti apliecina arī tranzīta cauruļvadu pašreizējais stāvoklis.
Nesen kompānija Mott MacDonald, viens no autoritatīvākajiem auditoriem pasaulē šajā nozarē, pārbaudīja Ukrainas gāzes transporta sistēmu (pēc pašas Ukrainas valdības pasūtījuma) un konstatēja, ka kapitālremontam nepieciešamo steidzamo izdevumu vērtējams apmēram 4,8 miljardu dolāru apmērā. Eksperti vērtēja, ka kopumā ieguldījumi "caurules dzīvotspējā" vērtējami 6-10 miljardu apmērā. Un tas nav ne politisks, ne ekonomisks, bet gan tīri tehnoloģisks riska vērtējums. Ukrainas gāzes transporta sistēmas nolietojums jau ir kritisks. Runa nav pat tikai par cauruļu stāvokli vien, bet arī par nepieciešamību veikt kapitālu rekontrukciju gazes kompresoru stacijās ar nolietotiem arhaiskajiem padomju mehānismiem, kuriem vienkārši vairs netiek ražotas rezerves daļas.
Mott MacDonald norādīja uz caurejošo koroziju atsevišķos iecirkņos "antikorozijas aizsardzības bojājuma vietās". Tas ir, "atsevišķos iecirkņos" caurule Ukrainā ir caurcaurēm izrūsējusi.
Salīdzinājumam: Nord Stream 2 būvdarbi, vienkārši lēšot, "Gazprom" un tās partneriem Eiropā izmaksās astoņus miljardus "ar astīti". Tas ir, gandrīz tikpat, cik nepieciešams steigšus ieguldīt Ukrainas GTS, lai uzturētu tranzītu. Pie tam Baltijas cauruļvads būs viņu īpašumā, un gāzes tranzīts pa to būs daudz lētāks, nekā Ukrainas maršrutā. "Ziemeļu straume 2" atmaksāsies deviņu gadu laikā: tāda apjoma projektam tas ir pavisam niecīgs termiņš.
Taču arī tas vēl nav viss: kā jebkurš limitrofs, Ukraina ir vitāli atkarīga no sava aizokeāna suverēna politiskajiem un ekonomiskajiem lēmumiem. Savukārt Eiropas acīs liela nozīme ir drošai un uzticamai gāzes piegādei pa cauruļvadiem, it īpaši ņemot vērā Eiropas un ASV ekonomikas augošo sistēmisko konfrontāciju. Tātad spriedums Ukrainas caurulei jau ir pieņemts, investīcijas tajā ieguldīt būtu par vēlu — tam piekrīt gan pārdevēji, gan pircēji. Atklāti sakot, pat Stokholmas Arbitrāžas tiesas sprieduma stāsts nav par Ukrainu. Tas ir strīds par tēmu, kam — Eiropai vai Krievijai — ir jāuzņemas neizbēgamie politiskie un finansiālie izdevumi procesā, kura noslēgumā kādreizējā caurule galīgi pārvērtīsies par ķirbi. Un jautājums ir tikai par to, kādā mērā to saprot Kijeva, kas palaidusi vējā politisko un ekonomisko suverenitāti.
Šķiet, ka saprot gan. Vienkārši, kā jau bija teikts, viņiem vairs nav, ko zaudēt.
