Kadāfi kontrolētie bruņotie spēki nespēja neko likt pretī – alianses aviācija acumirklī apspieda jebkādu pretestību. Operācija noslēdzās 31. oktobrī. Tās rezultātā Lībija, reiz plaukstošā valsts pārstāja eksistēt. Cīņas turpinās vēl aizvien. Par Rietumu intervenci portālā RIA Novosti pastāstīja Andrejs Kocs.
Veci rēķini
2011. gada februārī otrajā lielākajā Lībijas pilsētā – Bengazi – ielās izgāja cilvēki. Viņi pieprasīja atbrīvot aizturēto juristu un tiesībsargu Fathi Terbilu. Dažas dienas vēlāk visā valstī sākās plašas pretvalstiskas akcijas. Patlaban daudzi speciālisti uzskata, ka Lībijas pilsoņu kara patiesais iemesls ir konflikts Kirenaikas un Tripolitānijas cilšu starpā. Tripolitānijas izcelsmes Kadāfi nemainīgi valdīja vairāk nekā 40 gadus, un konkurējošam klanam tas nepavisam nepatika.
Varasiestāžu pārstāvji izmantoja ieročus. Masu nekārtības pārvērtās par ielu kaujām. Bojāgājušo skaits bija mērāms desmitos. Opozīcija ieņēma vairākas ieroču noliktavas un sagrāba Bengazi. Marta sākumā Kadāfi pretinieki izsludināja "maršu uz Tripoli". Galvaspilsētai uzbruka aptuveni pieci tūkstoši zemessargu, taču viņus sakāva. Tobrīd Kadāfi armijas rīcībā bija tanki, artilērija, pietiekami spēcīga aviācija, bet opozīcijai – vien pikapi ar ložmetējiem kravas kastēs. Valdības spēki plānoja līdz 18. martam ieiet Bengazi un pielikt punktu dumpim. Taču ANO Drošības Padome, bīstoties no slaktiņa, atļāva pasaules valstīm pielietot spēku Lībijā. Vienīgā atruna – bez iebrukuma uz zemes. Rietumvalstu valdībām jau sen bija zobs uz Kadāfi, un tās steigšus izmantoja iespēju nokārtot vecus rēķinus. Pēc 1969. gada valsts apvērsuma Lībija bieži bija konfrontācijā ar Eiropu un ASV. Vašingtona pārmeta Kadāfi starptautiskā terorisma atbalstu, Parīze nespēja piedot iebrukumu Francijas bijušajā kolonijā Čadā 70.-80. gados, Londona – atbalstu īru separātistiem. Pēc ANO rezolūcijas intervence bija neizbēgama.
Tomēr Kadāfi no amata neatkāpās. "Es nekad nepametīšu Lībijas zemi, cīnīšos līdz pēdējam asins pilienam un nomiršu te līdz ar saviem priekštečiem kā moceklis, - šādiem vārdiem viņš uzrunāja tautu. - Es neesmu prezidents, lai varētu aiziet, es esmu revolūcijas līderis un karotājs-beduīns, kas nesis slavu lībiešiem."
Bezlidojumu zona
Pentagons – operācijas galvenais kurators un organizētājs – sapulcēja pie Lībijas krastiem iespaidīgus spēkus: 4 tūkstošus jūras kājnieku amfībiju desanta grupas sastāvā, 22. ekspedīcijas jūras kājnieku korpusu, divus "Arleigh Burke" tipa eskadras kuģus, divas "Los Angeles" tipa daudzfunkcionālās atomzemūdenes un "Ohio" stratēģisko atomzemūdeni. Piedevām viņi sagatavoja trieciena aviāciju un bumbvedējus. Aktīvākie intervences dalībnieki – francūži – pārvietoja četras fregates un aviācijas bāzes kuģi "Charles de Gaulle". Šo un to sarūpēja arī citi NATO locekļi. Operācijā lielākā vai mazākā mērā bija iesaistīti 18 valstu kareivji.
ANO rezolūcija paredzēja tikai bezlidojumu režīmu Lībijas gaisa telpā, tomēr NATO aviācija sāka ar triecieniem sauszemes mērķiem. 19. martā aptuveni 20 Francijas GS lidmašīnas uzbruka valdības armijas bruņutehnikas grupām Bengazi apkaimē. Tajā pašā dienā ASV un Lielbritānijas flotes palaida 114 spārnotās raķetes pa mērķiem Lībijā. Tripole informēja, ka apšaudēs gājuši bojā 64 cilvēki, 150 – ievainoti. NATO aviācija iznīcināja desmitiem tiltu, sabojāja ceļu segumu, sagrāva lielu skaitu civilās infrastruktūras objektu.
Nākamajās dienās apšaudes turpinājās. Pāri valstij gāzās tūkstošiem dažāda kalibra lādiņu. 23. martā Lielbritānijas GKS komandieris Gregs Begvills paziņoja, ka Lībijas Gaisa spēku vairs nav. ANO rezolūcija paredzēja, ka līdz ar to iejaukšanās ir jāpārtrauc. Tikai Rietumiem ne prātā nenāca apstāties.
Līdera nāve
Kad pārspēks gaisā bija iegūts un bezlidojumu zona virs Lībijas bija izveidota, NATO trieciena lidmašīnas sāka metodiski iznīcināt Kadāfi armijas tehniku, karavīrus un infrastruktūru. Tas bija īsts slaktiņš. Amerikāņi operācijā pat izmantoja "smago artilēriju" – stratēģiskos bumbvedējus B-1B un B-2, kā arī "lidojošo bateriju" AC-130. NATO aviācija rīkojās gandrīz nesodīti – Lībijas novecojusī PGA nespēja stāties pretī mūsdienīgajām lidmašīnām. Lībijas sauszemes spēki, palikuši bez iznīcinātājiem un helikopteriem, dronu uzlidojumos zaudējuši gandrīz visus ZRK, faktiski bija bezspēcīgi agresora priekšā. 10. aprīlī Ziemeļatlantijas alianse iznīcināja 25 Lībijas tankus. Maijā NATO lidmašīnas sāka uzlidojumus Tripolei. Tās vairākkārt apšaudīja Muamara Kadāfi rezidenci, tomēr viņam katru reizi izdevās patverties.
Viens no viņa patvērumiem bija Sirtas pilsētā valsts ziemeļos. 2011. gada rudenī tā bija viena no nedaudzajām apdzīvotajām vietām, ko vēl kontrolēja Tripoles valdība. Oktobra sākumā opozīcijas bruņotās vienības sāka uzbrukumu. Tā saucamās PNP – Pārejas nacionālās padomes – piekritēji zināja, ka Kadāfi slēpjas Sirtā, un visiem spēkiem centās viņu sagūstīt.
Lībijas līderis tika saņemts gūstā 20. oktobrī, kad pilsēta tika ieņemta. Ap Kadāfi veidojās pūlis. Ikviens mēģināja viņam iesist, apvainot, iemest ar kaut ko smagu. Par viņu ņirgājās vairāk nekā trīs stundas, pēc tam iemeta automašīnā un nogādāja slimnīcā. Taču tobrīd viņš jau bija miris.
NATO bloks, paveicis savu, noslēdza operāciju 31. oktobrī.
