Šoziem igauņu karavīri beidzot visu ir sapratuši par valsts nacionālā karoga krāsām. Viņu karogs apzimē baltu sniegu apakšā, aukstas zilas debesis augšā un vienu treknu melnu joslu pa vidu. Pēc visiem tiem manevriem svaigā gaisā acīs tumst un zobi klab, konstatēja radio Sputnik autors Mihails Šeinkmans.
Tapas poligonā ar vareno igauņu armiju gadījusies varena nelaime. Noticis tas, no kā visi baidījās. Armiju neitralizējis un sakāvis reālais, ne iedomātais pretinieks. Tātad tomēr iebrucis. Un ne jau kaut kur pamalē, - viņu pašu mācībās. Tur, kur igauņi paši, nu, vai pēc vecāko brāļu scenārija lemj, ko un kā viņiem uzvarēt. Uzvar gan vienmēr vienus un tos pašus krievus.
Bet te... varbūt pandēmija iejaucās, varbūt puiši neiespringa pēc svētkiem, tomēr viņi pavisam piemirsuši, ka ģenerālis Sals dien Krievijas armijā. Jāpiebilst gan, ka pie viņiem bija -12. No krievu viedokļa tas drīzāk bija kapteinis Vēsums. Tik un tā igauņu karavīri dabūja cepures, bet izrādījās, ka tās nemaz nesilda pat tādā laikā. Bet citu viņiem nav. Tikai vieglas galvassegas ar sintētisko kažoku. Kepkas.
Tikai puteņos kļūst skaidrs, ka jēgas no tām pamaz. Ātri uzsūc valgmi, pārklājas ar ledu. Piedevām vēl tik tikko turas uz galvas – krīt nost ne tikai aktīvu kustību dēļ – to pat vējš nopūš. Nav jau gluži tā, ka igauņi būtu tādi siltumnīcas dīgsti, tomēr sals it nemaz nevairo cīņasspēju, ja ekipējums, tā sakot, neiet krastā. Varēja tak paši tos manevrus "nosačkot". Būtu vismaz pagaidījuši. Citādi tak skudriņas skrien. Nē, nekā nebija. Lūdzu, te jums būs apstākļi, tur – klajas debesis. Nē, sals veselībai par labu nenāk, tie ir tīrie meli. Krievu propaganda.
Igauņi teju vai nepameta kvazicīņas lauku. Jā, karsti gan ir igauņu puiši, bet ar nosalušām ausīm neko daudz nesakarosi. Labi, ka komandieri apžēlojās un atļāva puišiem uzvilkt kapuces, lai arī noteikumi to neparedz. Vismaz sasildījas, ja ne uzvarēja.
Pavisam cita lieta ir ausaines: siltas, uzticamas, ar dabisku kažokādu – tagad atceras tie, kam gadījies ostīt pulveri vēl padomju laikos. Paklusām gan, jo te par tādām atmiņām var pa taisno no Tapas uz etapu aiziet. It īpaši, ja ar tādām pašām skumjām atcerēsies kokardi, kas to ausaini rotāja.
Bet Igaunijā pat bez īsta sala pagadās īsti atsaldētie. Tie, kas ar Krieviju karo, paši savos kabinetos sēdēdami. Bet karavīri jau nav pie vainas. Viņiem dota pavēle. Protams, viņi gatavi pildīt jebkuru pavēli, pat nosaldēt ausis, lai vecmāmiņai iespītētu. Vecmāmiņai – ne jau ļaunākajam ienaidniekam. Ja nu kļūs kurli pašā nepiemērotākajā brīdī un nesadzirdēs ienaidnieka doto, iespējams, labāko padomu viņu dzīvītē – padodieties vai tiksiet iznīcināti.
