09:53 25 Novembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1865
  • RUB90.1119
Viedoklis
Saņemt īso saiti
140

Tallina, balstoties uz simt gadus senu līgumu, pārmet Maskavai "igauņu" teritoriju anekciju. Varšava, atsaucot atmiņā mazliet jaunākus notikumus, pieprasa reparācijas un liek "punktu vēsturiskajā strīdā", kurā uzvaru piespriež sev.

Tas vēl nav viss - arī citi kaimiņi gribētu saņemt Krievijas "kompensācijas", portālā RIA Novosti stāsta Antons Ļisicins.

Igaunija atceras

1920. gadā noslēgtajam Tartu līgumam ir izcila nozīme Igaunijas acīs – šis dokuments pirmais apstiprina, ka pasaules kartē parādījusies jauna valsts. Iepriekš tā bija teritorija ar nenoteiktu statusu.

Jau pats līgums bija neiedomājama veiksme pašpasludinātajai republikai. Pēc revolūcijas Vācijā ķeizara spēki Baltiju pameta. Baltā ģenerāļa Nikolaja Judeņiča Ziemeļrietumu armija, kas faktiski karoja jaundzimušās Igaunijas pusē, divas reizes mēģināja uzbrukt Petrogradai. Tādos apstākļos boļševiki izšķīrās par mieru ar Tallinu.

 Kādas Krievijas teritorijas Baltija uzskata par savējām
Sputnik / Ruptly / Twitter (@HiskiHaukkala, @edgarsrinkevics) / Facebook (@maria.zakharova.167)

Tartu līgumu par priekšrocību uzskatīja abas puses. Divas neviena neatzītas valstis beidzot izgājušas starptautiskajā arēnā un sākušas vismaz viena otru uzskatīt par pilnvērtīgiem subjektiem. Zaudētās zemes – daļa no tagadējā Ļeņingradas un Pleskavas apgabala - padomju tautas komisāru Vladimiru Ļeņinu neuztrauca. "Padomju Krievija ir daudz kur piekāpusies, it īpaši strīdīgajā teritorijā, ko apdzīvo jaukts sastāvs – krievi un igauņi," viņš atzina. Taču drīz vien, ticēja Iļjičs, igauņu strādnieki "gāzīs šo varu un radīs Padomju Igauniju, kas noslēgs ar mums jaunu mieru".

Taču Padomju Igaunija pasaules kartē parādījās tikai 1940. gadā. Tad republika iekļāvās PSRS sastāvā un uz teritoriju apmaiņas pamata vienotas valsts iekšienē ieguva savas tagadējās robežas.

Tomēr tagadējā vara Tallinā šos un tālākos notikumus uzskata par "okupāciju" un laiku pa laikam ieminas par "atņemtajām" zemēm. Piemēram, 2005. gadā igauņi mēģināja jau parakstītajā līgumā par robežām iekļaut atsauci uz Tartu līgumu. Maskava savu parakstu atsauca. Deviņus gadus vēlāk tika sastādīts jauns līgums, Tallina savaldījās un nepieminēja Tartu līgumu, un puses tomēr parakstīja jauno robežlīgumu.

Taču arī pēc tam igauņu politiķi turpināja izvirzīt pretenzijas kaimiņam. Pērn Igaunijas tieslietu ministrs Urmass Reinsalu paziņoja, ka Krievijas pienākums esot kompensēt kaitējumu, ko Tallinai nodarījusi "okupācija". Kā argumentu viņš minēja to pašu Tartu līgumu. Iekšlietu ministrs, nacionālistiskās Konservatīvās tautas partijas (EKRE) līderis Marts Helme bija sašutis - "Krievija nevēlas ne atdot mums šo teritoriju, ne maksāt par to kompensāciju, pat ne apspriest šo jautājumu".

Viena eiro kompensācija

Ministrs Reinsalu jau sen mēģina pieprasīt no Maskavas "zaudējumu kompensāciju". Viņš nav viens pats – arī kolēģi Latvijā un Lietuvā jau vairākus gadus lēš, ko gribētu dabūt no Krievijas.

2015. gadā valstis pūliņus apvienoja – sapulcējušies Rīgā, triju Baltijas valstu tieslietu ministri parakstīja memorandu par prasībām padomju okupācijas radītā kaitējuma kompensēšanai.

Krievijas un Igaunijas robeža
© Sputnik / Сергей Степанов

Vistālāk pa šo ceļu uz priekšu aizgājusi Latvija, kur kopš 2000. gadiem strādā speciāla komisija "okupācijas" radīto zaudējumu aprēķināšanai. 2016. gadā tās locekļi secināja, ka Krievija ir parādā trīssimt miljardus dolāru. Tiesa, komisijas vadītāja Ruta Pazdere atzina, ka tie ir tikai sapņi – piedzīt šo summu no Krievijas, taču uz šo aprēķinu pamata esot iespējams pieprasīt simbolisku kompensāciju, viņa skaidroja politiķu loģiku.

Lietuvā no Krievijas gribēja dabūt itin reālas lietas. Viļņā strādā valsts finansētā "Mazās Lietuvas lietu padome". Tā mēģina pamatot apgalvojumu, ka Krievijas eksklāvs – Kaļiņingradas apgabals – piederot Lietuvai. 2017. gadā Seima deputāts Lins Balsis salika punktus uz "i" – "Kā atgriezt stabilajā Eiropā nestabilo un militarizēto Kaļiņingradu un Kaļiņingradas apgabalu". Proti, atņemt reģionu Krievijai.

Bez noilguma laika

Ilggadīgajām prasībām piebalsoja arī Polijas ārlietu ministra vietnieks Pavels Jablonskis – par to, ka Varšavai pienākoties reparācijas no Maskavas. "Ja kāds pastrādājis kara noziegumus, novedis pie simtiem tūkstošu, iespējams, pat miljona mūsu pilsoņu bojāejas, ja mūs pēc tam vairākus desmitus gadu okupēja, mēs bijām pakļauti PSRS, nav iemesla necilāt šo jautājumu," apgalvoja diplomāts un sūkstījās par Maskavas nepiekāpību: "Mēģinājumi vienoties ar Krieviju saskaras ar virkni šķēršļu, taču šī tēma ir pastāvīgi jāpārrunā. Tam nav noilguma termiņa."

Tiesa, Polijas ārlietu ministrs Jaceks Čaputovičs aicināja abas valstis "nomierināties un normalizēt attiecības". Taču ar savu miermīlīgo ierosinājumu viņš nāca klajā savdabīgi – politiķis paskaidroja, ka Varšava esot uzvarējusi kaut kādā diskusijā ar Maskavu: "Es domāju, ka mēs noteikti esam uzvarējuši šajā vēsturiskajā strīdā ar Krieviju. Krievija mēģināja uzspiest savu vēstures traktējumu, taču viņiem tas neizdevās."

Vēsturiskā mitoloģija

Tiesībsargs no Igaunijas, speciālists konstitucionālo tiesību jautājumos Sergejs Seredenko, runājot par vēsturiskajām pretenzijām, atgādināja, ka Tartu līgumam Tallinā ir ne tikai simboliska, bet arī juridiska nozīme. Dokuments ir kļuvis par daļu no republikas konstitūcijas, no tā izriet igauņu politiķu strīdīgais viedoklis. "Tātad pretenzijas kaimiņiem tika izvirzītas jau 1992. gadā," uzsvēra tiesībsargs.

"Tamlīdzīgi šķietami ārpolitiski izteikumi ir paredzēti iekšējam patēriņam. Igaunija jau vairākus gadu desmitus rēķina zaudējumus. Varu minēt vienu daiļrunīgu stāstu: 2005. gadā tieslietu ministram uzdeva sagatavot tiesas prasību nezin kam. Trīs mēnešus vēlāk ministrs ziņoja, ka prasība ir gatava, pēc tam viņu atstādināja no amata. Viņš neaptvēra, ka process ir svarīgāks nekā rezultāts," Seredenko aprakstīja Igaunijas iekšējās politikas reālijas.

Runas par kompensācijām ir bezjēdzīgas, uzskata arī Ekonomikas augstskolas Pasaules ekonomikas un politikas fakultātes dekāna vietnieks Andrejs Suzdaļcevs. "Tādu pretenziju uzdevums ir viens – radīt pie mūsu robežām krīzes joslu, visiem spēkiem veicināt spiedienu pret Krieviju. ASV valsts sekretāra Maika Pompeo turneja pa pēcpadomju republikām šajā kontekstā ir ļoti demonstratīva: tiek meklēta jebkāda problēma, kaut kas līdz galam nepateikts, strīds, lai izmantotu to pret mums," atzīmēja RIA Novosti sarunbiedrs.

Pēc Suzdaļceva domām, tādas prasības, ko izvirzījušas Baltijas valstis, pašos pamatos ir absurdas, jo to mērķis ir kaitēt dialogam: "Vēsturiskā politika ir populāra limitrofu valstīs (valstīs, kas izveidojās pēc 1917. gada bijušās Krievijas impērijas teritorijā, bet vēlāk, 90. gadu sākumā – bijušās PSRS teritorijā – red.). Pati tēma ir bezgalīga, piedāvāt var visu, kas ienāk prātā, atsaucoties uz jebkādiem notikumiem. Varbūt tad mēs attiecībās ar Igauniju atgriezīsimies pie 1721.gada Nīštates miera, saskaņā ar kuru Krievija saņēma Estlandi? Varbūt vēlreiz Krievijas un Japānas karu izkarosim?"

"No starptautisko tiesību viedokļa runas par kompensāciju ir tukšas, - piekrita politologs Aleksandrs Nosovičs. – Taču tām ir liela nozīme auditorijā, kam uzspiesta vēsturiska mitoloģija. Dažās kaimiņvalstīs pretenzijas uz Krievijas naudu tiek uztvertas gluži nopietni. Viņi ir pieraduši dzīvot tādā informatīvajā telpā: Krievija teju teju samaksās, Krievija sabruks, un mēs paņemsim "savas" teritorijas".

Pēc Nosoviča domām, pastāvīgo pretenziju uzdevums ir naidīgā noskaņojuma uzturēšana. "Politiķi to pilda teicami. Taču ir kāda svarīga īpatnība: "Krievijas draudu" un štampa "Krievija mums ir parādā" bezgalīgā muļļāšana galu galā apnīk. Šī tehnoloģija vēl darbojās pirms dažiem gadiem, kad bļāva "Krievi nāk!", bet krievi neatnāca. Tagad šo valstu pilsoņi tādus stāstus uzklausa ironiski," uzskata politologs Aleksandrs Nosovičs.

 

Pēc temata

Krievijā sniegta atbilde uz Igaunijas teritoriālajām pretenzijām
Igaunijā atkal sākuši runāt par teritoriālajām pretenzijām Krievijai
Apstiprinātas Krievijas tiesības uz jaunām teritorijām Arktikā
Igaunijas iekšlietu ministrs izvirzījis teritoriālas pretenzijas Krievijai

Galvenie temati