No latviešu žurnālista, Nacionālās apvienības izvirzītā Eiropas Parlamenta deputāta kandidāta Anša Pūpola publikācijas Facebook: "Kas ir Krievijas hibrīdkara pirmrindnieki? Konkrēti žurnālisti.
Viņi ielaužas Latvijas informatīvajā telpā un vēlēšanu procesā. Valsts sūdzas, ka Eiropas normas neļauj Latvijai savu infotelpu pienācīgi kontrolēt. Tas nav pareizi. Šādām tiesībām ir jābūt!
Jūsu uzmanībai pētījums Propagandisti!"
Baidieties no saviem sapņiem
Pēdējā laikā pasaules kinoindustrijā atkal parādījusies tendence uzņemt filmas par leģendārām personībām. Vēsturiski notikumi, slaveni personāži... Aizvien biežāk kinoseansa sākumā un beigās redzam piezīmi "Filmas pamatā ir reāli notikumi". Iespaids uzreiz ir citāds. Šķiet, ka esi kaut kur ieskatījies, saņēmis informāciju no iekšienes.
Bieži vien pār šīm filmām grūst kritikas lavīna. Sak, tā nemaz nebija ne tas, ne šitas. Izdaiļojuši, pārspīlējuši, samelojuši. Taču jebkurš atspēkojums, kā jau parasti, piekāpjas pirmavota priekšā emocionālās spriedzes ziņā.
Nē, nu protams, es cerēju, ka reiz tiks uzņemta filma par manu sarežģīto likteni. Esmu godkārīgs, ko nu tur slēpt. Cerība bija vāja, bet kas to lai zina. Taču, pat pēc manām kautrīgajām cerībām, tam bija jānotiek, kad būšu aizgājis viņsaulē. Kad visi sapratīs, kāds milzis ir aizgājis. Nekā nebija. Bīstieties no saviem sapņiem.
"Propagandisti"
Leģionāru tradicionālajā gājienā 16. martā mēs ar kolēģiem nevarējām nepamanīt, kādu uzmanību mums pievērš žurnālists, EP deputāta kandidāts no Nacionālās apvienības Ansis Pūpols.
Nenovēršams kā nāve un aukstasinīgs kā pitons Kaa, viņš atkal un atkal pavērsa savu kameru pret krievvalodīgajiem žurnālistiem. Sākumā es centos rādīt romantiski domīgu sejas izteiksmi un skatījos tālēs. Pēc tam man apnika, sāku smaidīt un māt ar roku. Pūpols kaut ko gaidīja no mums, taču priekšā neko nepateica. Mēs skumām un nekādi nesapratām, kas jādara.
Maršs noslēdzās, visi par to uzrakstīja, ko nu kurš. Ziņās mūs neparādīja, ap sirdi bija bēdīgi. Nezinu, kā jutās citi, bet es biju vīlies. Velti. Nepagāja ne nedēļa, un dienas gaismā nāca pilnvērtīga biogrāfiska īsfilma. Par mums. Man atsūtīja saiti uz to, es atslēdzu telefonu un sēdos skatīties.
Andrejs Jakovļevs, Andrejs Tatarčuks, Ivans Romanovs – kolēģi no ziņu portāliem un telekanāliem pazibēja kadrā draudīgas mūzikas pavadījumā īsfilmā ar drūmu nosaukumu "Propagandisti", kas parādījās Pūpola lapā Facebook. Mani arī parādīja.
Pēc tam EP potenciālais deputāts sāka atmaskošanu. Pameta ēsmu – pastāstīja, ka mēs visi tur esot sapulcējušies, lai nomelnotu Latviju, un izklāstīja visu, kas par mums zināms. Par kolēģiem nepateikšu, taču par sevi gan.
Bija aizvainojoši.
Lamatas
Atklāti sakot, mani filmēja tik daudz, ka es pat paspēju nodomāt, ka kino būs tikai par mani. Biogrāfija man ir bagāta, āriene – kolorīta. Protams, neesmu ne Petrovs, ne Kozlovskis, taču kaut kas dēmonisks manī ir. Kā nu ne, pat nemelojot un necenšoties nokļūt līdz astmas lēkmei putekļainos arhīvos par mani var sameklēt tik daudz ziņu, ka pietiktu nelielam Moriartijam.
Nekā nebija. Garlaicīgi, pelēcīgi: strādājis PBK, pēc tam Krievijas telekanālā, bijis Ukrainā, ierakstījis interviju ar vientuļu piketētāju pie Ministru kabineta. Un viss. Vairāk nekā.
Vienu brīdi jutos kā Kentervilas spoks, no kura neviens nebaidās, neskatoties uz visiem asiņainajiem pleķiem viņa biogrāfijā. Galu galā, mani deportēja no Ukrainas, iekļāva melnajā sarakstā, publicēja vietnē "Myrotvorets". Tikai Krievijas prezidents nav nobučojis uz pieres. Bet te – PBK, vientuļš pikets un daži kadri ar manu labsirdīgo smaidu. Nevis Kremļa roka, bet kaut kāda parodija.
Kolēģu atmaskojumā arī nekādu briesmīgu faktu nebija. Viens strādājis tur, kaut ko publicējis, bet tagad tur vairs nestrādā. Otrais – lamājis valdību, trešais nosaucis bijušo EP deputātu par tagadējo. Patiešām, kas par lietu: mēs esam tik balti un pūkaini, vai jūs esat tik bailīgi?
Modās aizvainojums par mūsu lomu informācijas karā. No filmas izriet, ka savu maizi ēdam velti. Atklātas, antikoleģiālas lamatas. Iznāk, ka nekādas diversijas mūsu darbā nav manītas un mūs var atlaist. Mēs vienkārši strādājam un objektīvi atspoguļojam notikumus Latvijā. "Fui" tādiem režisoriem. Nekādas dramaturģijas, nekā koleģiāla.
"Ļaunā roka"
Taču viena finese ir. Mūs par to neatlaidīs, lai kā Pūpols par to sapņotu. Tā nu ir sanācis, ka mums maksā par maksimāli objektīvu notikumu atspoguļojumu. Un mēs vienmēr esam daudz savaldīgāki savos formulējumos un personiskajā vērtējumā nekā mūsu latviešu kolēģi. Jā, daudziem gadās kļūdas un neprecizitātes. Ir īpaši tiem žurnālistiem, kuri nedzīvo Latvijā un nav dzirdējuši par tās niansēm. Taču tas nav "viltīgs gājiens", tā ir banāla nevērība. Protams, par to saņemam rājienus. Tāpat kā jebkurā citā redakcijā.
Problēma ir cita: ja neprecizitātes, kļūdainu formulējumu un drukas kļūdas jūs dēvējat par "Informācijas karu", kurā sūtāt cīņā labākos kaujiniekus un tērējat milzum daudz spēku, man jums būs jāpastāsta sliktas ziņas. Jūs esat pamanījušies palaist gaisā visas patronas jau labu laiku pirms mēs sākām mācību šaušanu, kas pat nebija ieplānota.
Pūpola kungs, man ir kaķis – meinkūns. Tāpat kā visi pārējie viņš pastāvīgi medī to, ko mēdz dēvēt par "ļauno roku" un bīstas no tās, lai arī, Dievs mans liecinieks, es no visas sirds mīlu dzīvniekus. Ne reizi mūžā roka viņam nav izdarījusi neko sliktu. Un neplāno ar’. Bet viņš netic un visu laiku saglabā modrību. Esiet nu jūs gudrāks.
