08:27 16 Decembris 2018
Tiešraide
  • USD1.1285
  • RUB75.2265
Bagāža

Katrs emigrants no Krievijas – tās aģents: pierādījumi

CC0 / pxhere
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Irina Alksnis
53

Krievu emigrācijas fenomena atminējums meklējams krievu cilvēku lepnumā par savu lielo valsti.

Pētījumu holdings "Romir" publicējis kārtējo pētījumu, kas veltīts Krievijas iedzīvotāju noskaņojumam migrācijas (pareizāk sakot, emigrācijas) jautājumā. Tā rezultāti bija gaidāmi – tie atbilst visām pārējām aptaujām, atzīmēja RIA Novosti autore Irina Alksnis.

"Romir" saņemtie dati liecina, ka absolūtais vairākums Krievijas iedzīvotāju – 88% - nevēlas pamest Krieviju un doties uz citu valsti. Vēlēšanos aizbraukt pauda tikai 12%. Krievijas sabiedriskā viedokļa pētījumu centrs līdzīgā aptaujā vasarā saņēma gandrīz tādus pašus rezultātus: 88% pret 10%, bet 2% uz jautājumu atbildēt nevarēja.

Tiesa, jauniešu vidū rādītājs ir augstāks. 18-24 gadus vecu jauniešu grupā vēlmi pamest Krieviju pauda 27% aptaujāto (vasarā organizētajā aptaujā – 31%). Taču šī parādība vērojama visā pasaulē, un, domājams, tās pamatā ir jauniešu raksturs.

"Romit" agrākās socioloģiskās aptaujas liecina, ka manāms lūzums sabiedrības noskaņojumā noticis aptuveni 2010. gados. Piemēram, 2012. gadā proporcija veidoja 64:36 (par labu mājāspalicējiem), bet 2015. gadā – jau 92:8.

Kopumā pētījums kārtējo reizi apstiprinājis labvēlīgo situāciju Krievijas sabiedrībā no minētā faktora viedokļa. Tā ir daudz labāka nekā lielākajā daļā pasaules valstu, pat attīstītākajās valstīs. Atliek tikai atgādināt, ka ASV – miljoniem pasaules iedzīvotāju nepiepildīto sapņu valstī – 2017. gadā organizētā aptauja apliecināja, ka 35% iedzīvotāju (jauniešu vidū – pat 55%) ir gatavi pamest valsti.

Par Krievijas kaimiņiem pat nav vērts runāt. Tur sabiedriskais noskaņojums jau sen pārgājis masveida emigrācijas plaknē un novedis pie plaša mēroga depopulācijas.

Krievijas iedzīvotāju vienaldzīgā attieksme pret emigrācijas idejām jau vairākkārt sīki analizēta. Par galvenajiem faktoriem tiek uzskatīta cilvēku rīcībā esošā augošā informācija par patieso dzīvi ārzermēs, kā arī pozitīvās izmaiņas Krievijā. Rezultātā – iespēja, tā sakot, pieņemt informētu lēmumu par savas potenciālās dzīves perspektīvām emigrācijā, salīdzinot tās ar pašreizējo reālo dzīvi.

Taču, domājams, pastāv vēl viens faktors, kam analītiķi parasti nepievērš uzmanību: lai arī formāli motivācija pārbraukšanai uz citu valsti lielākoties ir tīri ekonomiska, pats par sevi saprotams, ka cilvēku motīvi, kuri vēlas emigrēt, piemēram, no Lībijas, Lietuvas un Lielbritānijas, ir ļoti atšķirīgi.

Patiesībā tie ir trīs dažādi emigrācijas veidi.

Nosacītais lībietis uzskatīs Rietumeiropu par Apsolīto zemi, kurā visi viņam ir parādā, un cerēs saņemt dāsnu sociālo pabalstu.

Nosacītais lietuvietis ar labi sakārtotu dzīvi mājās brauc uz Lielbritāniju, lai strādātu par santehniķi. Viņš saprot, ka priekšā gaidāms kāpiens pa sociālajām kāpnēm teju vai no pašas apakšas. Taču viņš aptver, ka ar zināmu veiksmi un centīgu darbu viņam ir labas izredzes aizķerties kaut kur vidējā klasē, lai arī ne īpaši augstu. Taču viņa acīs tādas perspektīvas ir labākas nekā Lietuvā piedāvātās.

Taču nosacītais brits, neatkarīgi no viņa sociālā statusa, pametot dzimteni, cer kļūt vismaz līdztiesīgs jaunajā valstī (teiksim, Austrālijā), bet dažos gadījumos (piemēram, Portugālē, kas kļuvusi ļoti popolāra britu emigrantu vidū) pat just zināmu pārākumu pār vietējiem.

Interesantākais ir tas, ka emigrācija no Krievijas mūsdienās pieder pie trešā tipa – emigrē labi situēti cilvēki, kuri sapņo dzīvot Londonā vai kādā citā valstī ar siltu klimatu. Brauc speciālisti, kuri ārzemēs atraduši "lielāku naudu par to pašu darbu": programmētāji, inženieri, zinātnieki.

Toties plašas viesstrādnieku (tas ir zemu kvalificēta un slikti apmaksāta darba – startam un iespējām iesakņoties jaunā valstī) emigrācijas nav. Protams, par tādu darbu nav ko kaunēties, taču cilvēki, kuri varētu uzkopt viesnīcu numurus vai remontēt santehniku Hamburgā vai Birmingemā, labprātāk dara to pašu dzimtenē, Krievijā.

Par humanitāro sfēru pārstāvjiem pat nav ko runāt. Ja virkne stāstu par "desu" emigrācijas laikiem no PSRS par dzejniekiem, aktieriem un žurnālistiem, kuri tur sēž pie kases aparātiem lielveikalos, lika līdzjūtīgi nopūsties, tagad tamlīdzīgi stāsti gadās, pirmkārt, reti, otrkārt, tie parasti rada tikai ironiskus komentārus.

Šķiet, mīklas minējums meklējams krievu cilvēku lepnumā par savu lielo valsti.

Krievijas pilsoņi uzskata sevi par līdztiesīgiem pasaules "prestižāko" pasu īpašniekiem – amerikāņiem, britiem, vāciešiem utt. Taču aizvadītajos gados viņi ir aptvēruši, ka Rietumi Krievijas pilsoņus uzskata par līdztiesīgiem tikai tad, ja nav citas izejas.

Rezultātā Krievija gribot negribot pārsvarā "nodod eksportam" emigrantus, kuru finansiālais stāvoklis garantē, ka jaunajā valstī viņi nebūs spiesti sākt no nulles un vietējie viņus neuzskatīs par viesstrādniekiem.

Galu galā radies interesants un pat visai amizants fenomens.

Mūsdienās emigrācija no Krievijas, ieskaitot pašreizējās varas nesamierināmos pretiniekus, ir devusi savu artavu Krievijas lielvalsts imidža atjaunošanai pasaules acīs. Vienkārši tāpēc, ka pārsvarā tā demonstrē pretenzijas, ambīcijas un pašpārliecību, ko atļaujas tikai atbraucēji no pasaules ietekmīgākajām valstīm.

Pēc temata

Krievija maina migrācijas politiku: kas varēs iegūt pilsonību vienkāršotā veidā
Mediji ziņo: vīlušies Eiropā krievi atgriežas dzimtenē
"Meitai mācīja lesbiskas attiecības". Kāpēc krievi pamet Vāciju
Austrumeiropas demogrāfiskais slazds: bezizeja

Galvenie temati