Patiesībā, latviski, protams, pareizāk būtu teikt "seksuālā uzmākšanās", taču vārds "harasments" skan kodīgi-pārliecinošāk. Acu priekšā uzreiz parādās banderlogi un Kaa ar viņa "tuvāāāk". Stiprāk, īsāk sakot. Un tagad, kad šis vārds skan arvien biežāk, katru dienu dzīve kļūst biedējošāka.
Laikam, pats spilgtākais piemērs, kurš teju kļuva par nominālu, ir Hārvijs Vainšteins. Viņš ir tik šņācošs, ka steigšus pat izdomāja definējumu "Vainšteina efekts". Pagājis mazliet vairāk nekā gads, kopš mediji pastāstīja šokējošo patiesību par režisora uzmākšanos no viņa atkarīgajām aktrisēm.
Saskaņā ar avīzes The New York Times informāciju, režisors 10 gadu garumā uzmācies aktrisēm, mudinot viņas uz dzimumaktu apmaiņā pret lomu vai karjeru. Pēc tam viņš maksājis miljonus par viņu klusēšanu.
Pēc desmit gadiem nauda aktrisēm beigusies un viņas pastāstīja pasaulei šokējošo patiesību.
Vainšteina efekts
Un te arī sākās tas pats Vainšteina efekts. Atklāsmes sāka birt viena aiz otras. Kultūras un mākslas darbinieki pēc kārtas sāka atcerēties psiholoģiskās traumas, kuru pamatā bija tās pašas uzmākšanās, gan no Hārvija, gan no citiem šovbiznesa personībām. tālāk sekoja flešmobs #MeToo, un tad jau sākās īstais karstums. No šovbiznesa pārmetās uz politiķiem, no politiķiem uz pasniedzējiem un, visbeidzot, nonāca līdz žurnālistiem.
Es neķeršos klāt skaļo skandālu analizēšanai. Domāju, tur jau ir pietiekami daudzu punu uzsists. Un stāstu ar "Medūzu" paspējuši apspriest samērā daudzpusīgi.
Taču tiem, kam pagadījās paiet garām, pastāstīšu īsumā. Šī gada oktobrī liberālā Interneta izdevuma "Medūza" galvenais redaktors Ivans Kolpakovs korporatīvajā ballītē, būdams alkohola reibuma stāvoklī, seksuāli uzmācās kāda darbinieka sievai.
Tiesa, pats Kolpakovs šo informāciju noliedz. Taču vārds nav zvirbulis. Nav jau tā, ka izveidojās skandāls, pareizāk būtu sacīt, ka to izveidoja. Parādījās arvien jaunas detaļas, te Ivanu atmaskoja, te viņu aizstāvēja. Pats liberālākais medijs pēcpadomju telpā nespēja iedomāties, ka viņu vidū var notikt kas tāds. Beigu beigās, Kolpakovs neizturēja un iesniedza atlūgumu. Troksnis vēl nav norimis, taču kaislību svelme pamazām sāk mazināties.
Harasments vai uzmanības izrādīšana
Savas dzīves laikā esmu paguvis pastrādāt daudzās kompānijās un redakcijās. Mums tur arī bija korporatīvi. Tostarp, tādi, pēc kuriem kādu laiku noteiktai daļai darbinieku mēdza būt nedaudz kauns skatīties vienam otra acīs.
Bija gan karstas dejas, gan divdomīgi jociņi, gan absolūti viennozīmīgi mājieni. Nākamajā dienā visi kādu laiku staigāja nedaudz samulsuši, taču jau vakarā draudzīgi skatījās fotogrāfijas un atstāstīja visspilgtākos brīžus tiem, kas tos neatceras.
Man bail iedomāties, cik tur bija situāciju, kuras šodien viennozīmīgi tiktu klasificētas kā harasmenta pants. Turklāt gan attiecībā pret mani, gan attiecībā pret maniem kolēģiem: arī sieviešu dzimuma.
Es vispār esmu paguvis pakomunicēt ar pietiekami lielu pretējā dzimuma pārstāvju skaitu. Vai es viņām uzmācos? Nezinu. Toreiz to dēvēja par "uzmanības izrādīšanu" un "cīņu par sirdsdāmu".
Es gaidīju sievietes pie izejas no darba, aprēķināju viņu maršrutus, gaidīju pie kāpņutelpas ar ziediem, spēlēju ģitāru zem logiem. Kad kļuvu pavisam drosmīgs, centos apskaut un noskūpstīt. Dažkārt izdevās, dažkārt saņēmu pliķi. Pēc tam, jāsaka, vienalga izdevās. Šodien tas viss jau tiek klasificēts kā sabiedriski nosodāms, skandāls, sabojāta reputācija un citi dzīves prieki.
Un, visbeidzot, trešā lieta. Šodien par desmit gadus vecu seksuālo uzmākšanos mani var apsūdzēt jebkura sieviete, kura viena vai cita iemesla dēļ apvainojusies uz mani. Savukārt, ņemot vērā sabiedrībā radušos apstākļus, to pašu var izdarīt arī puisis. Viņiem nekas nebūs jāpierāda. Viņiem pietiek pateikt, ka es esmu grābis viņus aiz pēcpuses ballītē pirms pieciem gadiem.
Jaunā kārtība
Pirms dažiem gadiem kāds mans paziņa Vācijā sāka satikties ar vācieti. Nekā nopietna – vienkārši brīvas vīrieša un sievietes attiecības. Viņi tikās, gāja uz uz kafejnīcu, pavadīja kopā naktis. Tas ilga dažus mēnešus. Pēc tam noskaidrojās, kā to saka, raksturu neatbilstība.
Viņi satikās, mans draugs pastāstīja sievietei, ka vēlas izbeigt attiecības mierīgi un palikt draugos. Viņa nolēma, ka neies viss. Pēc nedēļas manam draugam atnāca pavēste. Apvainojusies sieviete apsūdzēja viņu izvarošanā.
Veselu gadu mans biedrs pavadīja tiesas procesos. Viņš nolīga advokātu, parādīja sarakstes, aicināja liecināt draugus, ar kuriem viņi kopā pavadīja laiku. Viņš nevarēja strādāt, nevarēja domāt ne par ko, izņemot potenciālo cietumsodu, kurš viņam draudēja ar visas karjeras sagraušanu.
Beigās mans draugs tomēr spēja pierādīt savas vainas trūkumu, pēc kā nonāca slimnīcā ar nervu sabrukumu. Sieviete vienkārši palocīja plecus un pazuda. Toreiz tas šķita mežonīgi. Taču šobrīd mēs virzāmies tieši pie šādas lietu kārtības.
Romantikas ēras beigas
Jebkāda uzmanības izrādīšana var tikt uzskatīta kā uzmākšanās. Jebkurš kompliments, jebkura ķermeņa kustība cilvēka virzienā, kurš tev patīk. Jebkura rīcība, kura izdarīta ar labu noskaņojumu, var tikt izmantota pret jums.
Uzmanības izrādīšanas ēra oficiāli tiek paziņota par slēgtu. Flirta pasaule saīsinājusies līdz Tinder un atzīmēm "Man patīk" Facebook tīklā. Un rūgtuma pilnā barona frāze par to, ka mēs esam pārstājuši līzt caur logiem pie mīļotajām sievietēm, šodien jau ir uzskatāma par modināšanu nozieguma pastrādāšanai.
Un nē, es nenoliedzu uzmākšanās problēmas pastāvēšanu, kā tādu. Protams, tā ir. Vienkārši nevajag pēc tam runāt par mūsdienu vīriešu infantilismu. Mēs, varbūt, arī gribētu, saņemoties drosmi, pie jums pienākt. Bet atvainojiet, pašu pēcpuse mums ir dārgāka, nekā jūsu.
