Rietumi sapņo par "demokrātisku, liberālu, proeiropeisku" Krieviju. To mēs pēdējā laikā bieži dzirdam no Amerikas un Eiropas "Kremļa ekspertu" puses. Taču, ieskatoties vērīgāk, kļūst skaidrs, ka aiz šiem terminiem slēpjas kontrolējama un gabalos sašķelta valsts bez patstāvīgas politikas. Daži to atzīst atklāti. Norit plašas debates par to, kā gan Rietumi varēja pieļaut Krievijas atdzimšanu XXI gs. pirmajā desmitgadē un kā tagad to atkal padarīt par paklausīgu partneri, raksta Vladimirs Korņilovs, "RIA Novosti" komentētājs. Kaislības vēl uzkurina ASV bijušais vēstnieks Krievijā Maikls Makfols – dienas gaismu ieraudzījuši viņa memuāri.
Ar Makfola aktīvu atbalstu Ņujorkā notika diskusija par tēmu "Kas vainīgs?". Protams, bijušais vēstnieks neuzskata, ka viņam būtu jāuzņemas atbildība par Krievijas un ASV attiecību pasliktināšanos. Viņš vaino Krievijas prezidentu. Makfols uzskata, ka viņš ir nejauši izraudzīts "jauna aukstā kara upuris", un saka: "Putinam bija vajadzīgs ienaidnieks no Amerikas. Un viņš izraudzījās mani". Laikam jau izlozēja, kā nu ne.
Kāpēc bijušais diplomāts, kam liegta iebraukšana Krievijā, izsaka tādu viedokli? Tas ir skaidrs: ko tik neizdarīsi, lai izreklamētu savu grāmatu. Arī ceļš jau ir labi zināms: pazīstamais uzņēmējs Bils Brauders, kurš Krievijā aizmuguriski notiesāts par finansiālajām mahinācijām, savulaik jau laida klajā grāmatu "Kā es kļuvu par Putina ienaidnieku Nr. 1". Tātad uz šo "posteni" Rietumos pretendē vairāki.
Taču jautājumam "Kurš vainīgs?" tūlīt seko "Ko darīt?". Spriežot pēc dažādām diskusijām, kurās piedalās galvenie "kremlenologi", viņi uzskata, ka ir jāgaida. Protams, "režīma nomaiņu Maskavā". Sak, Putins aizies, un mēs saņemsim "prorietumniecisku" valsti, kas iet pa vienīgo, pēc amerikāņu elites domām, pareizo kursu. Tiesa, "šim nolūkam būs vajadzīga paaudžu nomaiņa", uzskata daži "Krievijas speciālisti".
Tēmu aktīvi popularizē vācu politologs Andreass Umlands, kurš pēdējos gadus uzturas Kijevā. Nesen viņs publicēja rakstu avīzē Die Welt, kurā aicināja jau tagad gatavoties Vladimira Putina aiziešanai, lai pēc tam radītu "demokrātisku un prorietumniecisku Krieviju". Pēc viņa domām, "Putina dienas ir skaitītas" (protams, atlikuši vairs "tikai" seši gadi), un to vajagot izmantot. "Krievija ir pārāk vāja, lai veidotu pati savu polu daudzpolārā pasaulē," – ir pārliecināts Umlands. Tāpēc viņš domā, ka pēc "režīma nomaiņas" valsts neizbēgami atgriezīšoties uz "prorietumnieciskā" ceļa, un Rietumiem tāds solis aktīvi jāatbalsta jau tagad. Šķiet, vācu "eksperts" negrib uzticēt Krievijas tautai tiesības izvēlēties valsts kursu. Vadošo lomu "postputiniskās Krievijas vesternizācijā" viņš atvēl Vācijai.
Umlanda rakstu apspriež eksperti. Žēl gan, ka viņu vidu daudz nav informēti par to, ka vācu politologs savas domas jau izklāstījis Ukrainas presē, ļoti konkrēti un atklāti.
Kijevas avīzē "Zerkalo nedeļi" Umlands sīki izklāstīja, "kā padarīt Krieviju postimpērisku". Viņš uzskata, ka "nākotnes neimperiālistisko Krieviju" ir jāiekļauj "Eiropas un Atlantijas ekonomiskās sadarbības un militārās drošības sistēmā". Maskavai ir jāpiedāvā dalība "Austrumu partnerībā", plāns bezvīzu režīma panākšanai ar Eiropas Savienību un pat ar ASV, vienošanos par asociāciju ar ES, nākotnē – darbības plāns, lai iestātos NATO. Lūk, kādi "cepumiņi", pēc Umlanda domām, ir jāpasola Kremlim.
Tā vietā Krievijai jāpaveic "tīrais sīkums". Piemēram, jāatdod dažas teritorijas (protams, runa ir par Krimu) un faktiski jāatsakās no patstāvīgas ārpolitikas. Umlands pat iecietīgi atļauj saglabāt bāzi Sevastopolē ar noteikumu, ja Ukraina tam piekritīs. Taču Maskavai ir jāatsakās no jebkādas atbalsta sniegšanas Donbasam, Dienvidosetijai, Abhāzijai, Piedņestrai un Sīrijai. Ak, jā, vēl ir "jānožēlo zvērības" Ukrainā un Sīrijā. Un tad Rietumi var pamazām piešķirt Krievijai iepriekšminētos "cepumiņus".
Lasot visus šos "prožektus", neviļus gribas apvaicāties, kādā īsti realitātē mīt rietumu "Kremļa eksperti"? Viss Umlanda uzskatītais ir ceļš, ko nesaprātīgi izvēlējusies Ukraina. Grūti noticēt tam, ka viņš nesaprot: mums acu priekšā ir Ukrainas piemērs, mēs jau zinām, pie kā novedis eksperiments: visi relatīvie "cepumi" patiesībā ir "burkāns", kam bez kurnēšanas seko paklausīgais ukraiņu ēzelis. Galu galā ukraiņi ir nonākuši pie valstiskuma sabrukuma, asiņaina slaktiņa, ekonomikas sabrukuma, nabadzībā stīgstošās tautas masveida bēgšanas un zaudējuši jebkādas demokrātijas pazīmes.
Umlands cer, ka Rietumi "labāk sagatavosies" Krievijas "vesternizācijas" trešajam mēģinājumam. Pirmie divi, viņaprāt, bija 1917. gada februārī un 1991. gada augustā. Var jau būt, ka Rietumos ir aizmirsuši, ar ko beigušies pirmie divi mēģinājumi – ar tādu pašu sabrukumu, pilsoņu karu, iedzīvotāju krišanu nabadzībā un bandītisma triumfu. Nekā nebija, Herr Umland un Mr. McFaul. Paturot prātā, kāda bija Krievija toreiz un kas noticis ar Ukrainu, kura sekoja jūsu scenārijam, atliek tikai pieklājīgi atteikt: "Paldies, nevajag".
