Cilvēkiem patīk vēsture. Pat viņu slimības vēsture. Tikai lielāko daļu nemudina zinātkāre. Runa ir par jūtām. Pagātne noteikti rada jūtas un pat nav nemaz tik svarīgi, kādas tās ir. Svarīgi ir tas, kā pieradusi reaģēt jūsu psihe. Pārsvarā tas ir lepnums vai kauns. Masveidā — galvenokārt lepnums, personiski — kauns.
Vēl pavisam nesen Jūrmalā skaļi un demonstratīvi ritēja festivāls "Jaunais vilnis", atceras radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs.
Mūsu patriotiskajai sabiedrībai rūp Maskavas viedoklis, tāpēc pārsvarā ar festivālu lepojās. Aptuveni tā: "Re, pie mums Latvijā notiek jūsu festivāls. Vai zināt, kāpēc pie mums? Tāpēc, ka pie mums te ir civilizācija, nevis tā kā pie jums tur."
Taču tā bija masveida reakcija. Personiski, protams, mēs kaunējāmies. Kaunējāmies par to, ka visapkārt skan krievu valoda, ka krieviski pasūta dzērienus, bet mēs pildām pasūtījumus. Normāli latvieši, kuri krieviski spēj tikai mātoties, šajā vidē jutās neērti. Un kaunējās. Tāpēc eiropeiski noskaņoti cilvēki, kuriem kauns no tradicionālām lietām un lepnums par netradicionālām, nolēma to bardaku pārtraukt. Mums par prieku Maskava par "Vilni" bija sašutusi, taču bardaka vairs nebija.
Galu galā, kad "Vilnis" aizplūda, atstājot aiz sevis zemūdens akmeņus, un Jūrmalā iestājās skaudrs klusums. Pēkšņi no visiem krūmiem sāka bļaut apkalpojošais personāls: sak, klientam ģipsis ir noņemts, bet roka sāp un niez. Labie laiki ir prom. Taču Vieta, par kādu, neapšaubāmi, uzskatāma zāle "Dzintari", prasīja "maizi un izrādes". Ar kaut ko taču lepoties vajag tepat uz vietas, nevis bezgalīgi atminēties pagātni.
Tad atcerējās Laimu Vaikuli — sievieti, kura dzied, dejo un draudzējas ar dažādiem cilvēkiem, kuri tāpat savukārt dzied vai dejo. Dziedātāja ķērās pie jauna festivāla rīkošanas. Tika nolemts atteikties no jaunajiem talantiem, toties atcerējās vecākos. Dienas gaismā parādījās "Nejaunais vilnis". It kā jau nebija slikti, ne tik skaļi kā iepriekšējais. Toties ar visādiem pagājušā gadsimta ārzemju dziedātājiem. Lepnums atkal pacēla galvu.
Normāls patriots lepojas ar Laimu Vaikuli, taču kad viņa sāk runāt krieviski… Nez kāpēc sarkst visi, kas mīl savu zemi. Un te vēl ieradās pilsonis Kriss Normans no Lielbritānijas un sāka ar visiem pļāpāt nevis brīvajās Eiropas Savienības valodās, bet gan tajā jūsu totalitārajā mēlē… "Spasibo", "Dobro pozhalujsta", — un no šiem vārdiem latvieši sarka un ierasti dega kaunā.
Protams, patrioti metās internetā un sāka uzdot grūtus un viltīgus jautājumus pilsonei Vaikulei, lai kaut mazdrusciņ atbrīvotos no sārtuma vaigos un noveltu akmeni no sirds. Atminējās agrākos grēkus, apsprieda iespējamos turpmākos. Dažs labs internetā tika pielikts pie sienas bez tiesas un izmeklēšanas. Vārdu sakot, izlaida tvaiku, nolēja sakrājušos kondensātu.
Tagad pienākusi deputātu un eirointegrēto ierēdņu kārta. Skaidrs, ka ar biedru Normanu neizdosies tāpat kā ar Kobzonu. Krimu viņam nepiešūsi, melnajos sarakstos neierakstīsi, citādi vēl pa kaklu dabūsi. Bet kaut kas tak ir jādara. Tad jau labāk brukt virsū dziedošajai sievietei. Nē, lai jau dzied krieviski, bet runāt gan nevajag. Vēl labāk būtu, ja viņa nesaprastu. Kopā ar sapratni tak nāk kauns. Bet, ja nekas nav saprotams, tad jau arī kaunēties nav par ko. Tāda, lūk, ķēpa.
