15:06 24 Jūnijs 2017
Rīga+ 17°C
Tiešraide
Raķešu šahta Tirzā

Raķešu šahta Tirzā: nostalģija un risks

© Sputnik / Робертс Вицупс
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Roberts Vīcups
297

Fotogrāfija – ekstremāls sporta veids, aukstā kara laiku pamestā raķešu bāze – sapnis.

Vienmēr ar skepsi esmu uzlūkojis trakos, kas janvāra vētrā gandrīz naktī mēģina dabūt galu ar kaitbordu jūrā (un to arī dabū), vai arī nenormālos, kas ar saviem četrriteņu mazā draudziņa pagarinātājiem Rīgas ielās mēģina nogalināt sevi un apdraudēt citus, testējot sava spēkrata jaudas iespējas un savu neprasmi droši vadīt auto.

Es viņus nenosodu. Pareizāk sakot, nenosodu pirmos, jo tā ir viņu pašu atbildība un risks. Bet otrie tāpat nesaprot, par ko ir runa. Vienīgais dīvaini šķiet, ka pirmo biedri un tuvinieki, iestājoties bēdīgajām, taču paredzamajām sekām, vaino valsti un tās dienestus neizdarībā. Un dīvaini arī tas, ka daļa sabiedrības uz otrajiem nereaģē vai pat izrāda sajūsmu — "vot, tie gan ir krutie pacani"!

Nesen pārskatot savu haotisko fotogrāfiju arhīvu, man nācās secināt, ka pie "normālajiem" es arī diez vai esmu pieskaitāms. Par laimi vai par nožēlu — to es vēl nezinu. Birku man piešūs citi, atkarībā no tā, kur es dabūšu galu. Ja naktī miegā, tad viss būs kārtībā. Ja noslīkšu kādā raķešu šahtā vai mani nospiedīs atdalījies betona sienas gabals, tad droši varēs ierakstīt mani pie "nu, idiots, nafig tur bija jālien".

Bet tad man jau būs vienalga. Un tā būs tikai mana atbildība. Ar tuviniekiem esmu sarunājis — dienestus viņi nevainos. Kāds mans labs paziņa fotogrāfs un pilsētpētnieks nolidoja septiņus stāvus tukšā lifta šahtā, meklējot labāku kadru pamestā rūpnīcas korpusā. Viņš nevienu nevaino. Un tikai, pateicoties dienestu — ārstu, glābēju un arī biedru operatīvai un profesionālai palīdzībai, viņš, neskatoties uz gūto politraumu (lauzts mugurkauls, abas kājas, smadzeņu satricinājums plus vēl virkne "sīkumu"), tagad staigā. Un pat neklibo.

Es noteikti neesmu adrenalīna atkarīgais. Galvenais dzinulis ir fotogrāfija. Kaķīši un puķītes nav mans stils. Man patīk visu toņu oranžais un zaļais — rūsa, sūnas un pelējums. Patīk atspīdumi eļļainā ūdenī un mitra bunkura smarža. Un tāpēc es lienu vietās, kurām "normālie" iet ar līkumu. Lai gan ir vēl arī citi iemesli.

Es kā padomju produkts neizjūtu sagruvušās sistēmas trūkumu un neilgojos pēc "vecajiem laikiem", taču bērnības atmiņas par strādājošiem rūpnīcu korpusiem, padomju stila interjeriem un civilās aizsardzības mācības skolā bieži no cietā diska uzpeld operatīvajā atmiņā un rada nemieru. Liek iet un meklēt.

Līst, kur nevajag, uz dzeloņdrātīm un armatūru galiem plēst drēbes, iedzīvoties zilumos un skrāpējumos un riskējot palikt bez fototehnikas, to sadauzot vai noslīcinot. Līst tādās vietās, kā, piemēram, pamestās Tirzas raķešu bāzes šahtā, par ko tad arī ir šis stāsts.

Ракетная база в Тирзе
© Sputnik / Робертс Вицупс
Raķešu šahta Tirzā

Padomju armija, aizejot no mūsu zemes, atstāja mantojumu, kuru saglabāt un izmantot mums pietrūka gribēšanas un mācēšanas. Neskaitāmas pamestas armijas daļas, rezerves sakaru punkti, kas vajadzības gadījumā varēja tikt izmantoti kā civilās aizsardzības patvertnes, un tukšas pazemes raķešu šahtas.

Aukstais karš skāra arī Latviju un padomju vidējā darbības rādiusa raķetes R12 Dvina (SS4 — Sandal pēc NATO standartiem) tika izvietotas arī pie mums. Pazemes raķešu bāzēs ar komandcentru vidū un četrām raķešu šahtām, ko virszemē sedza raksturīgie betona kupoli. Raķetes, protams, neviens šeit neatstāja, taču šahtas plika. Vairāk kā 30 metrus dziļi dzelzsbetona cilindri, kas lēnām, bet nenovēršami piepildījās ar gruntsūdeņiem.

Vietās, kurās pabūts līdz šim, varēja caur komandpunktu pa tuneļiem, kas to savienoja ar šahtām, palīst zem betona kupoliem un pa šahtas augšējo raķetes apkalpes lūku pamērcēt rokas ūdenī. Šahtas bija applūdušas līdz pat augšai. Tirzas raķešu bāzē viss bija nedaudz citādāk. Viena no četrām šahtām bija gandrīz pilna, divas apmēram līdz pusei, bet vienā ūdens bija vien pašā apakšā. Kad pirmoreiz ar kolēģi (arī fotogrāfijas un pilsētpētniecības entuziastu) Edgaru bijām mērojuši ceļu no Rīgas līdz Tirzas mežiem un palīduši zem viena no bāzes betona kupoliem, zem sevis ieraudzījām ap 25 metrus dziļu neapplūdušu šahtu, tad vienīgais, kas vēlās pār lūpām, bija krievu nenormatīvā leksika. Aiz sajūsmas, protams.

Tas nav ierasts skats pat, ja esi bijis daudzās pamestās patvertnēs, rūpnīcās, armijas bāzēs un citos objektos. Mums bija informācija, ka viena no šahtām ir neapplūdusi, mēs bijām redzējuši fotogrāfijas, taču, kad līdz jostas vietai esi izlīdis pa apkalpes lūku līdz šahtai un karājies uz trīsdesmitmetrīga dzeltenzaļa rūsas un sūnu apgleznota dzelzsbetona cilindra malas, sajūtas ir neaprakstāmas.

Mēs nezinām, kādēļ šahta nav applūdusi. Viena no versijām ir, ka metālu zagļi šahtu ir izsūknējuši, par ko varētu liecināt arī virszemē esošie paliela diametra šļūteņu gabali, taču, parēķinot apjomu, tas šķiet neloģiski un neizdevīgi. Leģendas turpinājums vēsta, ka jau pēc izsūknēšanas metālgriezēji esot šahtas apakšā ar autogēnu izdedzinājuši visu skābekli un tur arī palikuši. Ārā viņus neviens tā arī neesot izvilcis…

Ракетная база в Тирзе, спуск в шахту
© Sputnik / Робертс Вицупс
Raķešu šahta Tirzā

Mēs rēgiem neticam, un Edgars jau sien līdzpaņemtās virves. Pēc tām izrēķinām, ka no apkalpes lūkas, pie kuras metāla izvirzījumiem tad arī tiek piesieta virve, līdz ūdenim ir apmēram 25 metri. Pa vienīgajām trepēm, kas ved uz otro apkalpes lūku, kura ir cilvēka augumā, kāpju metrus astoņus zemāk un novietoju fotoaparātu uz statīva. Pa to laiku Edgars ir pieāķējis videokameru pie sistēmas un jau svempjas pāri malai.

Pateikt, ka no "cilvēka parastā" skatupunkta tas izskatās bīstami, būtu nepateikt neko. Edgars nesteidzas, ik pa brīdim apstājas un bauda skatu. Drīz viņš ir jau lejā pie paša ūdens un kliedz man, ka, skatoties no apakšas uz augšu, viss izskatās daudz tumšāk, nekā no augšas uz apakšu. Tas nozīmē, ka ja es teorētiski nolaidīšos lejā, gaismas, lai fotografētu būs vēl mazāk. Statīvu nolikt nebūs kur. Cik dziļš ir apakšā esošais ūdens, mēs nezinām. Nezinām arī, ko tas zem sevis slēpj. To testēt būtu pārāk riskanti.

Ракетная база в Тирзе, готовимся к спуску
© Sputnik / Робертс Вицупс
Raķēšu bāze Tirzā. Gatavojamies laisties lejā

Visticamāk, tur ir vēl metri pieci, metāla konstrukcijas un, iespējams, metālgriezēju atliekas. Vērojot, kā Edgars pa virvēm raušas atpakaļ augšā, es saprotu, ka šoreiz palikšu gribot. Man nav tādu prasmju un, jādomā, arī fiziskā kondīcija nav atbilstoša. Tik ļoti riskēt es neesmu gatavs.

Jau esot virszemē, nospriežam, ka noteikti atgriezīsimies, un pēc pāris mēnešiem to arī izdarām kopā ar fototurisms.lv entuziastiem. Šoreiz viss ir citādāk.

Edgara uzraudzībā esmu vairākas reizes laidies lejā pa virvēm no pamestu ēku jumtiem, taču tad tu esi atpakaļ uz zemes un nav jātiek atpakaļ. Arī pārējiem tādu prasmju nav. Tādēļ mums līdzi ir iznomāta vinča un ģenerators. Vienīgais veids, kā droši nostiprināt vinču, ir būvēt trijkāji virs kupola augšpusē esošā cauruma. Tas pagarinās nolaišanos līdz ūdenim vēl par metriem desmit.

Sagarinām kokus un galus augšpusē sasienam ar alpīnisma virvēm. Pa trijiem mums izdodas dabūt konstrukciju augšā uz kupola un piesiet šķērskokus. Izveidotās piramīdas augšpusē iekarinām vinču — un virves aizlido šahtas dziļumā. Papildus virvi drošībai Edgars aizvelk līdz šahtas malai un pa caurumu pie kupola savienojuma ar zemi to izvelk virszemē. Kā vēlāk izrādīsies- ne velti. Piešķiļam ģeneratoru un Edgars ir gatavs konstrukcijas testam.

Ракетная база в Тирзе, спуск в шахту
© Sputnik / Робертс Вицупс
Raķēšu bāze Tirzā. Nolaišanās šahtā

Lai iedrošinātu pārējos, pirmais lejā laidīšos es. Stresa nav, jo pats esmu piedalījies konstrukcijas būvē un esmu pārliecināts par tās drošību.

Arī papildus drošības virve ir vietā un atsieta pret nekustīgu elementu. Kā vienmēr vienīgais brīdis, kad vajag pārvarēt sevi, ir tad, kad nākas iesēsties sistēmā un ļaut virvei sevi turēt. Ja tā ir dinamiskā virve, tad sajūta ir atsperīga, jo tā nostiepjas. Bet tā ir tikai sekundes daļa, kad pārnes svaru no lūkas malas un jau līgani karājies cauruma vidū virs šahtas. Sajūtas ir atšķirīgas, jo laižoties no jumta, siena ir blakus — var atspiesties ar kājām vai plecu. Taču šoreiz sienas nav un es karājos tukšumā.

Ракетная база в Тирзе, вид из шахты
© Sputnik / Робертс Вицупс
Raķēšu bāze Tirzā. Skats no šahtas

Edgars nospiež vinčas pulti un es pamazām slīdu zemāk. Jau pēc mirkļa palūdzu apturēt, lai uztaisītu pirmos kadrus ar sejām, kas no augšas pa kupola caurumu veras uz mani. Tālāk metru pa metram — garām paslīd apkalpes lūkas un es tuvojos ūdenim. Kļūst arvien tumšāks un sajūtas ir grūti aprakstīt, jo nekas līdzīgs nav piedzīvots. Tas ir pavisam, kas cits, nekā laisties no jumta, kad apkārt ir gaišs, pūš vējiņš un čab koku lapas. Šeit tu atrodies milzīgas betona caurules vidū, no augšas pa caurumu, no kura stiepjas virve, ieplūst gaisma un atspīd apakšā esošajā ūdenī.

Nākas dramatiski palielināt fotoaparāta ISO, lai varētu kaut ko nofotografēt. To var darīt līdzīgā apgaismojumā, ja ir pret ko atbalstīties un tā kaut nedaudz stabilizēt kameru. Šeit nav pret ko atbalstīties, tādēļ panākt nekustīgu stāvokli ir nereāli. Jau pašā apakšā pie ūdens rodas sajūta, ka atrodies konusā. Pakarājos vēl brīdi un kliedzu, lai mani velk augšā — jādod vieta pārējiem, ja gribam paspēt vēl pa dienasgaismu.

Ракетная база в Тирзе, Кристине спускается в шахту
© Sputnik / Робертс Вицупс
Raķēšu bāze Tirzā. Kristīne laižas lejā šahtā

Nākamā ir Kristīne. Atzīšos man vienmēr patikušas meitenes, kas gatavas piedzīvojumiem, nevis cacīgās spindzeles ar liekajiem nagiem. Viss norit bez starpgadījumiem. Toties, kad Raimonds ir nolaists ap divām trešdaļām, no vinčas izšaujas balts dūmu mākonis un tā apklust. "Prijehaļi"! Domās lādu nomas kantori un domāju, kā Raimondam pēc iespējas saudzīgāk paziņot faktu, ka viņš paliks karāties šahtā. Cik ilgi, vēl neviens nezina.

Ракетная база в Тирзе
© Sputnik / Робертс Вицупс
Raķēšu bāze Tirzā

 

Par laimi, Edgars šādu variantu ir paredzējis. Ar drošības virvi pievelkam Raimondu pie šahtas malas un spriežam, vai mums pietiks spēka, lai uzvilktu viņu augšā. Uz mirkli pavīd doma piekabināt auto, bet šo ideju atmetam kā pārāk riskantu. Mēs esam pieci tēvaiņi un izrādās — spēka mums pietiek. Pēc minūtēm 15 zem kupola caurumā parādās Raimonda seja. Jau izlīdis pilnībā, viņš ierauj klunkšķi no blašķītes. Savukārt Mārtiņu fakts, ka vinčas vairs nav, neattur no piedzīvojuma. Edgars viņu noinstruē, kā pašam tikt atpakaļ, un viņš aizslīd šahtas dziļumā. Tikai nākamajā dienā viņš atzīstas, ka atpakaļ tikšana ir prasījusi milzu piepūli un bijusi uz spēku izsīkuma robežas.

Vēlāk vēl izstaigājam tuneļus un komandcentru. Krēslo. Ap trīs kilometrus attālā Galgauskas pamestā baznīca mūs aicina jaunā piedzīvojumā.

P.S. Pēc personīgi nepārbaudītas informācijas Tirzas pazemes raķešu bāze R-12 Dvina ir nojaukta. Tā bija pēdējā Latvijā. Mēs atkal nemācējām un negribējām saglabāt unikālu vēstures liecību.

Pēc temata

Iļja Šnaiders – transhumānisma piekritējs
Bābelītes elektrostacijas pēdējie brīži
Pirms radītājiem vienmēr nāk tie, kas iznīcina
Rīgas Alus: ko sienas saglabājušas atmiņā

Galvenie temati