07:56 21 Septembris 2017
Rīga+ 11°C
Tiešraide
Pulkstenis

Stabilitātes deficīta laiks

© Flickr/ david pacey
Viedoklis
Saņemt īso saiti
8

Ar ļoti svarīgiem un dažkārt grūti prognozējamiem notikumiem bagātais 2016. gads tuvojas beigām. Šis gads bija nemierīgs, taču, šķiet, ka nākamais gads nebūs mierīgāks. Ne tikai tāpēc, ka šī gada notikumi vilksies garumā un turpināsies – lieta tāda, ka nestabilitātes laiki tikai sākas.

Daudzi pagātnes filozofi saprata, ka vēsturiskie procesi ir organizēti cikliski. To nosaka cilvēka domāšanas un darbības organizācijas – "zināšanu" – pastāvēšanas paņēmiens. Šajā gadījumā par zināšanām dēvēju ideālas mūsu domāšanas konstrukcijas, kas izpilda zināšanu funkcijas, veido mūsu priekšstatus par realitāti, ļauj nospraust mērķus, plānot darbības un pieņemt lēmumus saskaņā ar šiem priekšstatiem.

Šo funkciju spēj pildīt gan zinātniskās vai filozofiskās zināšanas, gan dažāda līmeņa ideologēmas – vērtības, principi, nostādnes, ticējumi. Zināšanas dzimst, un saskaņā ar tām cilvēki organizē savu darbību; tās noveco kā ideāla konstrukcija, rada problēmas, saskaroties ar realitāti, tiek apstrīdētas un noraidītas.

Šādos ciklos dzīvo ne tikai dabiski zinātniskās, bet arī jebkuras citas zināšanas, tostarp, arī sociālās. Visas lielās krīzes cilvēces vēsturē cēlušās, kad cilvēki apzinājušies svarīgu faktu: zināšanas, uz ko balstījāmies līdz šim, vairs neatbilst sociālās realitātes procesiem.

Notiek piespiedu, dažkārt pat loti mokoša atteikšanās no zināšanām, kas agrāk (iepriekšējā vēsturiskajā ciklā) bija efektīvas un dāvāja mums iespēju sekmīgi darboties.

Zināšanu problematizācija un apgāšana sociālajā realitātē iegūst politiskas un ekonomiskas krīzes aprises – kā nestabilitātes laiks, kā laiku pārmaiņa vai pat ēras maiņa.

Pašreizējā situācija ir īpatnēja – mēs pēkšņi konstatējam, ka problemātiskas ir vairākas no civilizācijas viedokļa fundamentālas dažādu grupu un tipu zināšanas: gan tās, uz kurām cilvēce ir balstījusies gadsimtiem ilgi, gan tās, kas nākušas par labu gadsimtu vai vairākus gadu desmitus.

Ilgākais cikls raksturīgs zinātniskajām zināšanām, kā alternatīva reliģiskajām zināšanām, kā tas, kas it kā atceļot pašu Dievu un ticību Viņam. Šīs zināšanas veidojušās vairāk nekā pirms 400 gadiem, un šodien jau ir skaidrs, ka ticība pārcilvēkam, jaunā reliģija, kas pielūdz cilvēku (neopagānisms), ar ko apaugusi zinātne, ir radījusi gigantisku problēmu kalnu, kuru izpausmi mēs redzam, piemēram, tradicionālisma un postmodernisma piekritēju sociālajā konfliktā vai radikālajā reliģiskajā fundamentālismā, par kura ideoloģisko elementu kļuvis terorisms.

Problēma radusies arī pašā zinātnes institūtā, kas veido cilvēku domāšanas galveno tipu. Jau gadu desmitiem daudzi zinātnieki un filozofi ir saskatījuši, ka zinātniskā metode ir sevi izsmēlusi. Zinātniskās darbības produktivitāte jau samazinās, un arī turpmāk palēnināsies, ja netiks izvērtēti zinātniskās darbības un zinātnes metodoloģijas attīstības organizācijas principi.

Jau XX gadsimta beigās zinātniskās domāšanas tips vairs nebija rietumu civilizācijas ekskluzīva priekšrocība. Zinātne kļuva par visas cilvēces instrumentu. Līdz ar to sakāvi cieš daudzus gadsimtus vecā ideja par rietumu cilvēka pārākumu salīdzinājumā ar pārējiem. Rietumu cilvēka tehniskā pārākuma ideoloģija arvien vairāk zaudē pamatus zem kājām, un pašlaik jau nospraustas pasaules rietumiskošanas principiālās robežas, taču paši Rietumu cilvēki to dēvē par globalizāciju, ņemot vērā patlaban modernā politkorektuma prasības.

Visā pasaulē valda kapitālisms kā saimnieciski ekonomiskās darbības organizācijas forma. Pirmkārt, tas nozīmē, ka vairs nepastāv tā ekstensīvas izaugsmes un paplašināšanās iespējas. Otrkārt, joprojām nav pārvarēta neviena no saimniecības organizācijas kapitālistiskās formas fundamentālajām iekšējām pretrunām, uz ko norādīja jau Markss.

Mēģinājumi nodrošināt pastāvīgu patēriņa izaugsmi, uzpūšot kredītu burbuli kā ekonomiskās izaugsmes dzinuli, ir cietuši satriecošu fiasko. Par to liecina ne tikai Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās, bet arī sociālista Bērnija Sandersa faktiskais pārākums demokrātu priekšvēlēšanās, ko viņam nolaupīja partijas funkcionāri par labu Hilarijai Klintonei.

Pēc atvadām no cilvēku laicīgās ticības komunismam, kas veidoja sabiedrības kontroles vadošo ideoloģisko konstrukciju, cilvēce atvadās arī no laicīgās ticības liberālakai demokrātijai, ko vēl joprojām cenšas izmantot sabiedrības kontrolei Rietumos.

Šodien cilvēki rietumvalstīs nonākuši stāvoklī, kādā bijām mēs 80. gados. Mēs neatradām Hruščova solīto komunismu, turpretī amerikāņi un eiropieši aizvien vairāk šaubās par to, vai liberālā demokrātija patiešām ir cilvēces civilizācijas attīstības virsotne, ko nepieciešams izplatīt visā pasaulē pēc rietumvalstu parauga, kurās šī demokrātija it kā veidojot etalonu.

Etalona funkciju pildīt ir aizvien grūtāk, ņemot vērā neatrisināto un neatrisināmo problēmu skaitu, ko spiesti atzīt arī paši Rietumu cilvēki.

No otras puses, kļūst acīm redzams, cik nepamatota ir vienpolārās pasaules koncepcija, kas realizēta dažu gadu desmitu laikā. Ja runāsim bez bēdīgi slavenā politkorektuma, tā ir vispasaules varas koncepcija. ASV ar šo funkciju nav tikušas galā, tāpēc uzvaru vēlēšanās izcīnīja Tramps. Daudzi ASV augstāko aprindu pārstāvji to nevēlas atzīt pat paši sev. Un tomēr, jo ilgāk tiks atlikta vispasaules hegemonijas koncepcijas bankrota atzīšana, jo lielāka krīze iestāsies, viņiem tuvāk iepazīstot realitāti.

Šeit nebūt nav pilnībā uzskatītas cilvēka darbības jomas, kurās sociālajai organizācijai būtisko zināšanu cikls pārdzīvo problematizācijas stadiju.

Varam teikt, ka mēs nezinām, kāda ir darba loma augsti attīstītās, automatizētās un robotizētās ražošanas ērā. Mēs nezinām arī to, kā izvērtēt izglītību paša cilvēka atražošanas sfēras aspektā, nevis kā peļņas gūšanas sfēru. Tas attiecas arī uz medicīnu, kas līdz ar farmaceitiku jau sen kļuvusi par gigantisku biznesu.

Visbeidzot, mēs nezinām, kādai ir jābūt jaunajai valstij XXI gadsimtā, kādam ir jābūt sabiedrības un cilvēka līdzsvaram. Mēs daudz ko nezinām par to, ko darīt pašreizējās realitātes apstākļos.

Rīcībspējību sociālo un zinātnisko zināšanu trūkums ir intensīvi augošās vispasaules nestabilitātes galvenais, fundamentālais iemesls. Stabilitātes deficīts veidojas zināšanu deficīta apstākļos. Pasaulei ir vajadzīgas jaunas idejas.

Krievija ar tās vēsturisko sociālisma pieredzi un īpašo impērisko daudzšķautņainu struktūru tradīciju spēj ieņemt līdera vietu gan civilizācijas problēmu analīzē, gan arī jaunu zināšanu izstrādāšanas jomā.

Pēc temata

The Guardian: 2017. gads Eiropai draud ar politisko "apokalipsi"

Galvenie temati