22:02 19 Septembris 2017
Rīga+ 12°C
Tiešraide
Aviokatastrofā bojāgājušo žurnālistu fotogrāfijas

Dejas uz kauliem: Krievijas lidmašīnas katastrofas lietderības koeficients

© Sputnik / Максим Блинов
Viedoklis
Saņemt īso saiti
56

No tādām ziņām drebuļi metas. Vienkārši tāpēc, ka noticēt nevaru. Ne terorakts, ne atriebība, ne slepkavība. Vienkārši vienā brīdī nogāzās un viss. Ikdienišķi. Taču pierast pie traģēdijām nav iespējams.

Aizejošais gads ir plūcis pēdējos augļus. Nedēļu pirms Jaunā gada, kad šķita, ka nu jau viss sliktākais ir aiz muguras, ritenis nočīkstēja, pagriezās un aiznesa viņsaulē vēl 92 cilvēkus. Ekipāžas locekļi, karavīri, žurnālisti, muzikanti, dejotāji, Doktore Ļiza. Pazuda no radariem un parādījās Melnajā jūrā.

No tādām ziņām drebuļi metas. Vienkārši tāpēc, ka noticēt nevaru. Ne terorakts, ne atriebība, ne slepkavība. Vienkārši vienā brīdī nogāzās un viss. Ikdienišķi. Pēc tam kopējā sarakstā sāc manīt pazīstamus uzvārdus. Žurnālisti, muzikanti. Vēlāk skaties ansambļa priekšnesumu, vēro cilvēku sejas. Ieej viņu lapās sociālajos tīklos, lasi par viņu plāniem jaunajā gadā. Un tad realitāte tev iegāž ar mietu pa pieri. Tu saproti, ka tā ir patiesība.

Pierast pie traģēdijām nav iespējams. Pat strādājot ar jaunākajām ziņām un saskaroties ar to ik dienas – neizdodas. Nelīdz pat profesionālais cinisms un norobežošanās. Informācijas plūsma iet uz priekšu. Viena traģēdija aizsedz otru. Ļoti daudz lidmašīnu, pārāk bieži izlidojušo gaisa kuģu skaits nesakrīt ar tiem, kas piezemējušies. Pierast pie tā nevar, taču ar to nākas dzīvot.

Varētu domāt – kas ir baismīgāks par navi? Katru reizi, pēc katras katastrofas es rodu atbildi uz jautājumu, ko vienmēr esmu uzskatījis par retorisku. Par nevainīgu cilvēku nāvi baismīgāki ir dzīvajos palikušo komentāri.

Tie ir kaut kādi īpaši cilvēki. Cilvēki, kas spēj bojāgājušos dalīt apakškategorijās, pēc nāves noskaidrot tautību, politisko pārliecību un sodīt ar nāvi – pēc nāves. Pārsteidzoši, tomēr arī viņi pieder pie divām kategorijām. Varētu domāt, ka tas nu nav iespējams. Un tomēr… var. Kad pāriet pirmais šoks, sāc skatīties. Tad kļūst redzams, ka arī vīņi ir dažādi.

Pirmie līksmo un dejo uz kauliem. Viņiem, piemēram, nepatīk krievi. Vienkārši nepatīk. Viņi priecājas ik reizi, ja "Krievija" pieminēta sliktā kontekstā. Viņi nedomā un neizdara secinājumus. Ja Krievijā notiek kaut kas slikts, viņi ir laimīgi. Pat, ja viņi paši dzīvo Krievijā.

Tā ir paradoksāla cilvēku kategorija. Viņi priecājas par rubļa kursa krišanos, laimīgi nospļaujoties par to, kā tas ietekmēs viņu labklājību. Viņus kaitina pašu valsts gūtie panākumi. Iepriecina lidmašīnas katastrofa. Tāpat vien. Idioti vakuumā. Viņiem nav nekādas informatīvās vai ideoloģiskās bāzes. Tas gan viņus zināmā mērā attaisno. Varbūt.

Otrie zina, par ko gājuši bojā šie reisa pasažieri. Viņi nav ne histēriķi, ne naivi muļķi, ko iepriecina citu cilvēku nāve. Viņu rokās ir taisnās tiesas svari. Viņu acīs 92 cilvēki nav nekāda kopējā masa. Viņi preparē mirušos un pēc nāves spriež tiesu pār viņiem.

Viņu acīs astoņi karavīri šajā lidmašīnā miruši absolūti pelnīti. Krievijas valsts amatpersonas – tas nav apspriežams. 64 mākslinieki – ne gluži. Varēja arī nemirt, viņi spriež. Taču, no otras puses, arī viņi ir "režīma pusē", tā ka pelnīti vien būs. Tas, ka bojā gājuši žurnālisti, viņuprāt, ir pavisam labi. Doktores Ļizas viņiem pat gandrīz vai žēl. Pat tas, ka viņa uzdrošinājusies palīdzēt bērniem Donbasā, nav galīgi nomelnojis ārstes tēlu viņu acīs. Laba tante. Žēl.

Šie cilvēki rēķina, ka katastrofas lietderības koeficients ir 70 no 100. Viņu prātā daži cilvēki būtu varējuši arī palikt starp dzīvajiem. Viņi pamato savu domu. Viņi neizkliedz lozungus, nebļaustās pa tukšo. Viņi aizstāv savu viedokli, balstoties uz faktiem un atgādinot visvisādus vēsturiskus notikumus.

Ļautiņi visiem spēkiem uzsver, ka, apspriežot gandrīz simt cilvēku nāvi, viņi liek pie malas savas emocijas – tā vietā viņi objektīvi izvērtējot traģēdijas faktu, viņi balstoties tikai uz faktiem. Un augstprātīgi smīn par emocionālo reakciju. Sak, "te nu bija, histēriķes saskrējušas."

Ir tāds neveikls brīdis, kad maitasputns sevi pasludina par dēmiurgu. Kad cilvēkam rodas doma, ka viņam ir tiesības noteikt cita cilvēka dzīvības cenu. Visbiežāk pretenzijas tika izteiktas mirušajiem žurnālistiem. Sak, tieši viņi nodarbojušies ar propagandu un nomelnojuši ukraiņus.

Nē, mīļie. Jums nav vajadzīgi krustā sisti zēni, soda komandas un pārējie tēli, pie kuriem jūs apelējat, runājot par Krievijas mediju vainu. Tie, ko jūs saucat par informācijas kara ģenerāļiem, var droši atvilkt elpu. Jūs paši lieliski tiekat galā.

Kad jūs spriežat par to, kas lidmašīnas pasažieru vidū lielākā vai mazākā mērā pelnījis nāvi, jūs kļūstat par fašistiem. Tiem pašiem, kuri ar lineālu mērīja galvaskausus. To neviens nav izdomājis, to jūs paši teicāt.

Rīgā jau otro dienu cilvēki noliek ziedus pie vēstniecības. Krievi un latvieši. Visi. Tāpēc, ka ir slikti, ja mirst cilvēki. Labi, ka lielākā daļa cilvēku to vēl patur prātā.

© Sputnik / Sergey Melkonov
Latvija sēro kopā ar Krieviju

Pēc temata

Meklēšanas operācija Melnajā jūrā turpinās
Melnajā jūrā avarējusi lidmašīna
Krievijas Aizsardzības ministrijas pārstāvis pastāstījis par Tu-154 katastrofu

Galvenie temati