03:56 28 Maijs 2017
Rīga+ 16°C
Tiešraide
Vilcienā Ufa-Čeļabinska. Tēja un glāžturi.

"Naivie ceļotāji": FAQ, jeb biežāk uzdotie jautājumi par Sibīriju

© Sputnik / Робертс Вицупс
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (43)
58

Ar ko baro ciemos, vai patīk braukt vilcienā, cik ārzemniekam maksā rentgens Krievijas laukos, kāpēc šķīstošā kafija – "Naivie ceļotāji" atbild uz jautājumiem.

Gandrīz trīs nedēļas "Naivie ceļotāji"iepazīst plašo Sibīriju. Ceļojumam seko liels lasītāju pulks, kuri vēlas uzdot jautājumus projekta varoņiem. Šodien pienācis laiks sniegt atbildes.

Kāpēc jūs braucāt ar Sputnik?

Sputnik Latvija izdomāja šo projektu. Trīs nedēļas ilgs trīs cilvēku ceļojums pa Krieviju maksā dārgi. Neviens Latvijas medijs tādu budžetu nevarētu "pavilkt". Ar Sputnik vienojāmies tā: regulāri materiāli no mūsu puses un nekādas cenzūras no redakcijas puses. Sputnik valsts statuss mūsu attiecībām nekaitēja.

Спутник + Лада = Сибирь
© Sputnik / Робертс Вицупс
Lada+Sputnik=Sibirija

Kāpēc mūsu ceļojumam seko tik maz latviešu?

Pirmkārt, tik maz nemaz nav. Mūsu pastāvīgā latviešu auditorija ir jūtami augusi. Otrkārt, atgādināšu, ka gribējām iesaistīt projektā latviešu medijus, taču sadarbība nesekmējās. Vietējiem izdevumiem pietrūka drosmes strādāt tandēmā ar Sputnik. Mēs jau stāstījām, kā latviešu žurnālistiem iedegās acis par iespēju braukt uz Sibīriju pie tautiešiem un kā viņiem nolaidās rokas, kad nebija iespēju pārliecināt izdevumu redaktorus un īpašniekus. Ko lai dara, katrs izvēlas savu.

Kas slēpjas Roberta fototehnikas somā?

Omskā mums nācās steigšus rāpties ārā no "takša", un burzmā aizmirsām uz priekšējā sēdekļa Roberta somu ar visu viņa fototehniku. Taksometra vadītājs atgriezās jau pēc piecām minūtēm, taču pa šo laiku izdzirdējām daudzus jaunus lamu vārdus no latvieša augošā vārdu krājuma un pie viena noskaidrojām, ka tehnika viņa somā maksā tikpat, cik vairāki taksometri.

Roberts lepni atsakās cilvēciskā valodā stāstīt par savu aparatūru, bet profesionālie termini jums nelīdzēs. Roberts staipa līdzi savu fotoaparātu, četrus objektīvus, zibspuldzi, asuma dziļuma mērītāju, kaudzi lukturu, baterijas un uzlādes ierīces. Paklusām jāpiebilst, ka viņa somā ir arī klizma. Viņš stāsta, ka ar to ir ērti nopūst putekļus no objektīva, un mēs izliekamies, ka ticam teiktajam. Vēl Robertam ir statīvs, taču to viņš stiprina pie mugursomas kā šauteni. Fotogrāfs pilnā ekipējumā.

Kāds jums ir navigators un kā orientējaties pa ceļam?

Jau pirms brauciena Rīgā paziņa mums sagādāja profesionālu navigatoru. Mēs pateicāmies, godīgi mēģinājām tikt skaidrībā, kā tas strādā, cietām neveiksmi un sekmīgi aizmirsām aparātu mājās. Patiesībā nekāda īpaša orientēšanās nav vajadzīga, mūs ved vilciens (starp pilsētām) vai taksometrs (pa pilsētu). Kad iznomātajā "Ņivā" braucām uz Bobrovku, sastādījām maršrutu navigatorā telefonā. Visos pārējos gadījumos ar navigatora lomu itin viegli tika galā nejauši, taču atsaucīgi garāmgājēji un pat policisti un apsargi. Šķiet, teiciens "Apsardze izziņas neizsniedz" ir palicis pagātnē.

Если навигатор не справляется
© Sputnik / Робертс Вицупс
Ja navigators nedarbojas

Vai noformējāt reģistrāciju?

Reģistrāciju noformējuši neesam, un nekādas problēmas nav radušās. Pretēji gaidītajam, mūs ne reizi nav apturējusi policija. Metālmeklētāju rāmji pīkst, lampiņa deg, taču seko mājiens – sak, ejiet tālāk, un līdz dokumentu pārbaudei lieta ne reizi nav nonākusi.

Kāpēc jūs Krievijas iedzīvotājus saucat par krieviem?

Komentāros cilvēki nereti mums pārmet, ka publikācijas varoni saucam par "krievu", lai arī vajadzētu teikt "Krievijas iedzīvotājs". Sākumā tādus komentārus uzskatījām par joku vai troļļu nedarbiem, taču, kā izrādās, viss ir nopietni.

Atklāti sakot, mēs paši mazliet pastrīdējāmies par to, kad Roberts mēģināja noskaidrot, kāda tautība mums ierakstīta pasēs un par ko mēs paši sevi uzskatām. Abi ar Alekseju atbildējām, ka tautības aili pasēs esam atstājuši tukšu un sevi saucam par krieviem. Tas nav nekāds žests, mēs nenostādām sevi pret latviešiem un nepaužam solidaritāti ar Krieviju. Vislabāk būtu teikt "latvijieši", taču tāda vārda latviešu valodā nav. Toties krievu valodā tāds ir. Tiesa, uz jautājumu, par ko sevi uzskata mūsu sarunu biedri, nekad neesmu dzirdējis atbildi "krievijietis". Ir krievi, latvieši, baškīri, armēņi. Protams, ja cilvēks ar latviešu saknēm ir dzimis un dzīvo Krievijā, mēs par viņu rakstām "Krievijas latvietis".

Par ko jūs uzskata saimnieki? Par tautiešiem? Par ārzemniekiem?

Velns zina par ko? Viņi mūs uzskata par savējiem, lai ko tas nozīmētu. Goda vārds, cilvēki no Latvijas viņiem ir visdārgākie viesi. Neviens nav noraidījis mūsu lūgumu tikties, mūs laiž visās mājās un viesmīlīgi sagaida. Taujā par jaunumiem un steidz stāstīt par savu dzīvi. Mēs vienmēr stādāmies priekšā tā: Roberts, īsts latvietis; Aleksejs, krievs, Latvijas pilsonis kopš dzimšanas; Valentīns, krievs, naturalizējies Latvijas pilsonis. Par Robertu jautājumus neuzdod, toties mani sīki izjautā par dzimtas koku un ar grūtībām pieņem to, ka gan es, gan mani vecāki esam dzimuši un dzīvojam Latvijā.

Kāpēc latvieši un latgaļi neatgriežas mājās?

Atbilde ir vienkārša – viņu mājas ir Krievijā. Gan bijušo pārceļotāju pēctečiem, gan deportēto ģimenēm Krievija jau sen ir kļuvusi par mājām. Šeit ir viņu draugi, bērni, tuvinieku kapi. Tie, kuri vēlējās, aizbrauca jau padomju laikos, kad robežu vēl nebija. Kāds atgriezās Latvijā jau pēc 90. gadiem, taču tie bija reti gadījumi. Kāpēc jūs dzerat šķīstošo kafiju? Ar kafiju ir tīrā bēda. Nē, dārgās ēdināšanas vietās kafija ir laba, tikai pie mums Latvijā kafija visur ir laba. Slikta kafija Rīgā nozīmē krustu pāri iestādes reputācijai. Mūs nekaitina tas, ka reti dabūjam garšīgu kafiju, sliktāk ir tas, ka šeit par kafiju vienmēr uzskata šķīstošo kafiju. Var stundām ilgi skraidīt pa kafejnīcām un degvielas stacijām un tomēr nesameklēt kafijas aparātu.

Vai dzerat? Vai dzer?

Mēs būtu pavisam aizmirsuši alkohola tēmu un Laimas Vlasovas brīdinājumus par to, ka neesot iespējams izveidot pilnvērtīgu kontaktu ar sibīriešiem bez alkoholisko dzērienu palīdzības, un pat mierīgi ignorējam daudzos jokus komentāros par to, ka mēs tik daudz neizdzeršot. To atgādināja latgaļi Ačinskā. Viņi pēkšņi sāka kaismīgi apgalvot, ka baumas par vispārējo alkoholismu Krievijas ciemos ir pamatīgi pārspīlētas un, ja arī alkoholiķi esot, tas noteikti nav atkarīgs no nacionalitātes.

Latgaļu bažas es saprotu, arī Latvijā par viņiem klīst dzērāju slava. Vienkārši Latgale tiek uzskatīta par depresīvu reģionu, un visi iedzīvotāji ierakstīti riska grupā. Zināma taisnība ir, taču nav nemaz tik slikti – atliek tikai mašīnā pabraukties pa Latgali un apskatīt ražīgos laukus ganāmpulkus un lauksaimniecības tehniku. Un tomēr stereotipi ir dzīvi.

Bobrovkas ciemā mums pastāstīja, ka piecās sētās no piecdesmit tirgo pašbrūvētu šnabi. Ka ir ģimenes, kas ņem dzeramo parādā, mēneša sākumā norēķinās no pensijas un sāk ciklu no jauna. Vienā ciemā jokoja, ka esot sūdzējušies valdes priekšniekam par samogonkas brūvētāju, kurš nodzirda kaimiņus, bet augstā priekšniecība esto ieteikusi nomierināties – sak, viņš pats tur pircis dzeramo, un viss esot kārtībā, dzer var! Tādus stāstus mēs tikai dzirdējām, paši savām acīm neesam redzējuši, taču, protams, tas nenozīmē, ka problēmu nav.

Jā, ciemiņiem mēdz ieliet. Interesanti, ka no Smoļenskas līdz Kurļano Dubrovkai uz galda ne reizi neparādījās veikalā pirkts alkohols – vienmēr bija kaut kas pašbrūvēts. Nebija nekādu apaļu pudeļu ar brāgu, bija stipri, taču labi dzērieni: meža zālīšu vai ogu uzlējums, ar bērzu sulu un ciedru riekstiem brūvēta samogonka.

Krievijā nevienu neinteresē Latvija

Tā gluži nav. Drīzāk gan mēs savās piezīmēs neapspriežam politiku, vienkārši tāpēc, ka mūs vairāk interesē cilvēki. Tomēr, ja mums šeit sāk stāstīt par šausmām, kas notiekot pie mums mājās, par krievu apspiešanu, esesiešu parādēm un tukšām pilsētām, no kurām iedzīvotāji aizbēguši, kļūst skaidrs, ka tā nav sarunbiedra informētība, bet gan apšaubāmos medijos smelta informācija. Pilnīgi pietiek ar desmit minūtes ilgu sarunu ar tādu cilvēku, lai viņa domas mainītos. Tikai diezin vai tas notiks uz ilgu laiku?

Vai vilcienos vēl tēju pasniedz glāžturos?

Glāžturi ir. Tiesa, citādi. Vecās padomju simbolikas vietā uz tiem ir Krievijas Dzelzceļa logotips. Glāzes vairs nav slīpētās, tās ir vienkāršākas. Toties ūdens joprojām ir karsts, un to ielejam patstāvīgi no patvāra vagona galā.

Jāsaka gan, ka ar vilcieniem esam guvuši īpašu pieredzi. Parasti maršruti ir vairākas diennaktis ilgi un ved pa visu Krievijas teritoriju. Divas reizes mēs, trīs vīrieši sēdāmies nakts vidū kupejās pie sievietēm. Visvairāk pārdzīvojām mēs paši, censdamies uzvesties pēc iespējas delikātāk un nebiedēt ceļabiedrenes. Mēs esam inteliģenti cilvēki, tāpēc dāmas tika cauri ar vieglu izbīli, kad parādījāmies kupejā.

Tagad vilcieni ir pavisam citādi. Tie ir daudz labāki. Gultasveļa ir tīra, iesaiņota maisā, tualetes ir tīras, vagoni – silti, serviss – ļoti labs. Smēķēt nedrīkst, taču varianti ir. Tas gan arī nav svarīgi, dzelzceļa galvenā priekšrocība ir iespēja gulēt uz augšējā plaukta un snauduļot riteņu ritmā.

Ko jūs ēdat?

Īsi sakot, mēs badā nemirstam, tomēr par šo un to pasūdzēties varam. Sabiedriskā ēdināšana Krievijā neiepriecina. Gadās patīkamas tikšanās ar kvalitatīvu virtuvi, taču par tām jāmaksā dārgi. Šeit nemaz tik lēti nav. Labas pusdienas pieklājīgā vietā izmaksās vērā ņemamu naudu: no 8 eiro par pirmo ēdienu un no 12 eiro – par otro. Cenas bistro tīklā un pieticīgās ēstuvēs ir zemākas, taču vienlaikus nākas samierināties ar galda piederumiem no plastmasas, aukstu kotleti un tīrām kalorijām bez fantāzijas. Izņēmumi ir, taču mēs saprotam formulu "cena – kvalitāte" un nesūdzamies.

Pavisam cita lieta ir ēdienreize ciemos. Mājās gatavotas kartupeļu pankūkas un rauga pankūkas, dievišķīga biezpienmaize un pīrāgi ar ievogu ievārījumu, sautēta zirga gaļa un nedēļu briedusi skābo kāpostu zupa. Tas ir neaprakstami. Pat ja parādāmies bez brīdinājuma, uz galda acumirklī parādās cienasts: sālītas sēnes un kāposti, bļodiņa vārītu kartupeļu un sālīts speķis, pīrādzīņi un prjaņiki. Paldies, mani mīļie.

Борщ с пампушками и рюмкой водки в Омском ресторане Колчак
© Sputnik / Робертс Вицупс
Boršč Omskas restorānā "Kolčaka"

Kur dzīvojat?

Mums nav precīza grafika pat nākamajai dienai, tāpēc viesnīcu sākam meklēt stundu pirms ierašanās. Meklējumi rit ar Booking.com palīdzību, un piemērots variants trāpās jau pirmajā lappusē. Vilšanos vēl nekas nav sagādājis. Mēs necenšamies taupīt, taču 50-80 eiro trim cilvēkiem diennaktī nevar nosaukt par izšķērdību, un mēs vienmēr dabūjam modernus numurus ar visām ērtībām. Ērtības mūsu izpratnē: rakstāmgalds darbam, balkons, kur uzpīpēt, atsevišķa duša ar tīriem dvieļiem, elektriskā tējkanna un vesels bars kontaktligzdu.

Номер гостиницы Small City в Смоленске
© Sputnik / Робертс Вицупс
Viesnīcas Small City numurs Smoļenskā

 

Kā jums patīk "Ņiva"?

Uz Sibīriju labāk braukt ziemā. Braucienam pa Sibīriju labāk izvēlēties "Ņivu", ja vien gribi ieraudzīt visu iespējamo. Citādi var aprobežoties ar "Ceļotāju klubu" televizorā. AvtoVAZ produkciju, šķiet, var salīdzināt ar velteņiem. Var nēsāt modernos importa "ugijus", bet kāpēc tas vajadzīgs? "Ņiva" teicami tika galā ar savu uzdevumu – nogādāja mūs tālā ciemā un neiestrēga kupenās. Gribētos gan uzdot dažus jautājumus mašīnas dizainerim, bet tie pazūd, kad parādās cenrādis. Ja mašīna deviņas stundas droši turas uz ledus klāta ceļa, izbrauc pa kupenām, kas sniedzas līdz pārsegam un sasilda pasažierus, būtu muļķīgi kašķēties ar ražotāju par to, kāpēc nav izgaismota aizmugures loga tīrītāja poga.

ВАЗ 2013 на дороге из Тары в Бобровку
© Sputnik / Робертс Вицупс
VAZ 2013

Cik noplēsa no ārzemnieka par traumu punkta apmeklējumu, kad Roberts izmežģīja kāju?

Nulli rubļu, nulli kapeiku! Pamēģiniet iztēloties pilsētas slimnīcu, pilnu ar apmeklētājiem. Dažs ar kruķiem, citi – ģipsī, pie reģistrācijas rinda, jo katrs vispirms sīki izklāsta savu nelaimi, meitene lodziņā izlemj, pie kāda speciālista viņu nosūtīt, lūdz aizpildīt blanku ar pases datiem uz divām lappusēm, ievada informāciju datorā un pēc tam izsniedz nosūtījumu. Izstāvējām rindu un pastāstījām, ka Ačinskā esam caurbraucot, ka mūsu kolēģis izmežģījis kāju un grib pārbaudīt, vai nav lūzuma, ka mēs steidzamies uz autobusu. Jautājām vai viņiem nav maksas pakalpojumu ārpus rindas. Meitene par mums ieinteresējās. Reģistrācijas procedūra tika saīsināta – uzrakstīt vārdu, uzvārdu un tēvvārdu un parakstīties. Garām rindai Robertu aizsūtīja pie traumatologa, viņš nozīmēja rentgenu un jau pēc piecām minūtēm mūsu kolēģis sēdēja doktora Kotegova priekšā. Sapulcējās visi neaizņemtie slimnīcas darbinieki palūkoties uz traumētu ārzemnieku. Doktors apskatīja uzņēmumu, noteica diagnozi, ieteica ārstēšanu, nolasīja nelielu lekciju un svinīgi paziņoja cietēja biedriem, ka slimnieks ir dzīvotājs. Specializētā ortopēdiskajā aptiekā pēc receptes nopirkām pēdas fiksatoru. Aptiekāre mums piešķīra atlaidi un pati personīgi uzlika saiti. Tāpēc Ačinskas pilsētas traumu punktam varam teikt lielu paldies.

Vai patiešām Bobrovkas skolā tualete ir pagalmā?

Tā patiešām ir. Bobrovkas ciemā bijušās skolas teritorijā iekārtota tualete. Vasarā bērni to var izmantot. Skolēni jau divus gadus braukā uz kaimiņu ciemu, kur uzcelta jauna skola no koka brusēm, apmetumu un mums ierasto tualeti.

Ticiet man, modernos ciemos ir gāzes apkure, internets un vannas ar hidromasāžu. Mājas ceļ nevis no keramzīta blokiem un neapšuj ar plastmasas apdari tāpēc, ka koka guļbaļķu ēkas ir daudz praktiskākas un drošākas.

Temats:
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (43)

Pēc temata

"Naivie ceļotāji" Krasnojarskā, kur ik uz soļa saskaramies ar vēsturi
"Naivie ceļotāji" Ačinskā: latgaļu nacionālais jautājums
"Naivie ceļotāji": no Latvijas, taču nav latvieši
"Naivie ceļotāji" no Rīgas uz Sibīriju: kurp, kāpēc un pie kā

Galvenie temati