03:53 28 Maijs 2017
Rīga+ 16°C
Tiešraide
Smilšu līcis.

Eiropieša sibiriāde: koki gar Baikāla krastiem klaiņo

Sputnik/Igor Maiden
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Eiropieša sibiriāde (7)
34

Ar katru gadu aizvien populārāki kļūst ceļojumi uz Baikālu – tūristi brauc gan no visas Krievijas, gan Eiropas. Taču Baikāls mēdz būt kaprīzs, un jāizpelnās vietējo garu labvēlība, lai tiktu tam apkārt.

Sešu gadu laikā, kopš ceļoju uz vareno ezeru, man ir palaimējies to apstaigāt no dienvidu krasta līdz "galējiem ziemeļiem". Esmu nogājis apmēram 650 kilometrus (ceļš no Rīgas līdz Pēterburgai ir īsāks). Tomēr apstaigāt visu ezera krasta līniju – vairāk nekā 2000 kilometru – tas ir uzdevums vēl dažām dzīvēm. Pats galvenais šajā lietā ir izpelnīties Baikāla, kalnu un stepju garu atbalstu.

Debesu un zemes glabātāji tiekas oboo

Mans paziņa Aleksandrs piekrita aizvest mani līdz maršruta sākumam – dažiem pirmatnīgiem zemesragiem, taču apturēja mašīnu divdesmit kilometru attālumā no Irkutskas pie šamaņu svētvietas.

Pie ceļa stāvēja divus metrus augsti un spilgtām lentītēm klāti stabiņi. Serge – svētā zirgu slita. Rituālu laikā ap to sien lentītes: uz augšu – nebēšu iemītniekiem, centrā – mūsu pasaules gariem, uz leju – pazemes valstības saimniekiem.

Tādās vietās apstājas pat tie, kuri par šamaņiem sevi neuzskata. Šeit nomet monētas (vara vai zeltainas – "Saules krāsas" monētas), izkaisa tabaku no cigaretes, izlej uz akmeņiem mazliet vodkas. Par labu nāk pat no garambraucošanas mašīnas pamesta monētiņa.

"Nav svarīgi, vai tu tici gariem. Lētāk ir pamest monētu, lai pēc tam veiksme visu ceļu pavadītu, nekā pēc tam mēģināt risināt problēmas visu ceļu," – Aleksandrs lietišķi paskaidroja.

Līdzās slējās oboo – rituāls akmens krāvums ar garu, lentītēm pārklātu nūju. Šamanisti uzskata, ka debesu gari, nokāpjot uz zemes virsas, pēdējos soļus sper pa šo nūju. Pēc tam gari piesien zirgus pie serges un iet pēc cilvēku dāvanām – tabakas, saldumiem, piena, alkohola vai jēlas gaļas gabaliem (tos šeit atstāj šamaņi, kuri noteiktās dienās šeit kauj kazas vai aitas).

Pie oboo viņus gaida citi gari – apkaimes sargi. Jo augstāks ir oboo, jo lielāks vietējā gara spēks. Tāpēc paralēlo pasauļu iemītniekiem iet pie sirds, ja cilvēki liek uz oboo akmeņus. Tādiem noteikti paveiksies. Es nometu monētu un, protams, arī akmeni noliku…

Kurikanu civilizācijas noslēpums

Devos ceļā uz Tažeranas stepi, kas stiepjas gandrīz 70 kilometru garumā gar Baikāla rietumu krastu un tiek uzskatīta par vienu no pirmatnīgākajiem rajoniem Irkutskas apgabala centrālajā daļā.

Padomju laikā uz Tažeranu devās ekspedīcijas, kas meklēja senus apbedījumus, kulta vietas un apmetnes. Zinātnieki te meklēja arī mīklainās kurikanu tautas cietokšņus. Par kurikanu izcelsmi strīdi nav norimuši līdz pat mūsdienām.

Stāsta, ka kurikanu tautu veidojušas vairākas prototjurku ciltis, kas šurp atnākušas no kādas vietas Jeņisejas krastā, un viņu civilizācija – vesela valsts – pastāvējusi vairāk nekā 500 gadus, līdz pat VIII gadsimtam (vai pat ilgāk). Kāda kurikanu cietokšņa drupas atrastas Šabita pakalnā netālu no svētajiem Erdo kalniem un Angas upes (tulkojumā – "rīkle") grīvas.

Древнее захоронение в Тажеране
Sputnik/Igor Maiden
Sens apbedījums Tažeranā

Uzkāpu pakalnā. Tā virsotnē bija plakanu akmeņu mūra paliekas, un tālāk, uz liela līdzena laukuma stāvēja oboo. Tā apakšējos akmeņus klāja biezas sūnas, bet uz augšējiem, šķiet, nesen sakrautiem, vīdēja brūni plankumi – šamaņi vēl joprojām ziedo gariem upurus.

Padomju gados zinātnieki izpētīja tikai aptuveni trešo daļu Tažeranas teritorijas. Te vēl ir papilnam nezināmā, tostarp arī apbedījumi. Stepē tie sastopami gandrīz vai zem kājām – pacel plakanu akmeni, un zem tā, iespējams, ieraudzīsi kaulus.

Senatnē šeit zemi neviens neraka: pirmkārt, vietējās ciltis uzskatīja par nelabu zīmi "savainot stepi", otrkārt, tas ir smags darbs – visur akmeņi, māls un saknes. Nolēmu pārbaudīt, vai manā priekšā nav sena kapa vieta, un pacēlu vienu akmeni. Ziniet, zem tā gulēja neliels galvaskauss. Šamaņi saka: ja esi ko tādu ieraudzījis, vajag uzreiz pielabināt garus. Lieti noderēs tās pašas monētiņas, tabaka vai alkohols.

Netraucē cilvēkus no "vilku" dzimtas

Citas Tažeranas stepes pakalnu virsotnes veido īsti akmeņu dārzi. Reiz šurp helikopterā atlidoja japāņu ģeologi, un pēc tam stāstīja, ka mūsu zemē cilvēki rada akmeņu dārzus. Taču šeit pati daba sakārtojusi akmeņus tā, ka cilvēkam tādu šedevru nekad neizdosies atkārtot!

Сад камней на вершине холма в Тажеранской степи
Sputnik/Igor Maiden
Akmens dārzs uz pakalna Tažeranā

Par to man lepni stāstīja šamanis Viktors. Viņš dzīvo ciemā pie Tažeranas robežas. Kopā uzkāpām "dārzā". Pilnmēness naktī Viktors sita savu tamburīnu. Rituāls notika starp akmens milžiem, un šķita, ka ēnas atdzīvojas – tā stepes gari dejoja viņam līdzās.

Nākamajā dienā devos uz Zagalmaja ieleju. Tur kopš seniem laikiem dzīvo šene ("vilks") dzimtas šamaņi. Svešinieki tur baidījās parādīties un, ja gadījās būt netālu, aptina zirgu nagus ar lupatām, lai netraucētu šene ļaužu mieru. Tomēr pagājušā gadsimta vidū te izžuva upes, un "vilki" aizgāja kaut kur uz ziemeļiem.

Šene seno īpašumu robežu veido asas klintis, kas paceļas no Baikāla. To kraujās ir papilnam oboo – es saskaitīju apmēram trīsdesmit svētos akmens krāvumus.

Klaiņojošie koki un nakts pie Vecmāmiņas

Pa kalnu takām (garumgari maršruti ir iestaigāti jau padomju gados) vai kuterī pa Baikālu var nokļūt dīvainajā Smilšu līcī, kur aug "klaiņojošie koki" – gadsimtiem vecas priedes, kuru saknes izstiepušās virs zemes.

Smalkās smiltis veseliem slāņiem aizpūš vējš un aizskalo lietus ūdeņi. Priežu saknes parādās virs zemes. Lai noturētu koku, tās savilkušās mezglos, savijušās bizēs un norūdījušās kā tērauds. Starp dažām saknēm izdodas paiet, pat nepieliecoties.

Ходульные деревья в бухте Песчаная
Sputnik/Igor Maiden
Koki Smilšu līcī

Smilšu līcī jau labu laiku atvērta atpūtas bāze, kurp atpūtnieki parasti ierodas kuteros. Līča ragus veido augstas klintis – Lielais un Mazais Zvanutornis. Tajos labāk kāpt rītausmā un pavērot, kā sakaitētais saules disks izripo tieši no aukstajiem Baikāla ūdeņiem. Vēl varenāka ainava paveras, ja paieties dažus kilometrus taigā un uzkāpt augstākajā klintī visā apkaimē – Skatu kalnā.

No turienes patiešām atklājas pārsteidzoša aina: tālu lejā tie paši Zvanutorņi, pret kuriem šķīst viļņi, pa labi – klints, kas paceļas tieši no Baikāla. Tas ir milzīgais Jūras kraukļu akmens, melns no milzīgā jūras kraukļu bara. Pa kreisi no klints – Vecmāmiņa (tālāk – Vecmāmiņas līcis), Vectētiņs, Mazmeitiņa un Garā grava. Galva reibst, apskatot to visu no ērgļa lidojuma augstuma!

Tiem, kam patīk dzīvot pie dabas krūts, nevis mājiņā Smilšu līcī, atliek tikai paieties pāris kilometrus – aiz tās pašas Vecmāmiņas. Mana telts stāvēja uz pašas Mazmeitas klints, kur starp laukakmeņiem un ciedriem atradās neliels līdzens laukumiņš. No telts pavērās Baikāla smaragdzaļie ūdeņi un līča smilšainais krasts. Nekā skaistāka pasaulē nav!

Вид из окна палатки корреспондента Sputnik на бухту Бабушка
Sputnik/Igor Maiden
Vecmāmiņas līcis no autora telts

Tomēr Baikāls ir niķīgs, un laiks šajā apkaimē nav uz priekšu paredzams. Vakarpusē Mazmeitas klints un mana telts peldējās saules staros, bet naktī izcēlās vētra. Rībēja tā, ka likās – klintis gāžas Baikālā, un melnās debesis virs galvas klāja zibens uzliesmojumu tīmeklis.

Sacēlās tāds vējš, ka nācās mesties ārā no telts un savilkt apkārt akmeņus, lai nostiprinātu ar tiem manu ēku… "Ja nu aizlidošu kopā ar telti?" – nodomāju un sapratu, ka tas patiešām ir iespējams.

Tomēr pēc dažām stundām vējš noklusa, un telts ar mani pašu iekšā tomēr izturēja. Laikam jau palīdzēja tās mirdzošās monētas uz oboo. Tiesa, ar to mans ceļojums pa Austrumsibīriju vēl nebūt nav galā…

Temats:
Eiropieša sibiriāde (7)

Pēc temata

Eiropieša sibiriāde: vilki taigā un 40 metrus augsts elks
Eiropieša sibiriāde: nobiedēt amaju un sagaidīt helikopteru

Galvenie temati