Viedoklis

"Oskars -2016": pavisam balts, pavisam karsts

© Foto : из личного архиваЭлеонора Рузвельт
Элеонора Рузвельт - Sputnik Latvija
Sekot līdzi rakstam
НовостиTelegram
Tā nu ir sagadījies, ka šovbiznesā ir radušās divas frontes – no "melno" boikota līdz "balto" rasismam. Jautājumā par melnādaino aktieru trūkumu šī gada "Oskara" nominantu vidū mēģina tikt skaidrībā Eleonora Rūzvelta.

Kauna lieta būtu nezināt (nu labi jau labi, teiksim – neērti) par to, kāds "melnādains" skandāls ir izcēlies ap ikgadējo amerikāņu kinoprēmiju "Oskars". Ne pirmo reizi pēc kārtas (konkrētāk sakot, jau otru reizi) ilgotās zeltainās statuetes saņemšanai tiek nominēts arvien mazāk tumšādaino, arvien vairāk – balto aktieru, un pasniegta statuete tikai tikai un vienīgi gaišiem sārtvaidžiem.

Rietumu sociālajos tīklos plaši izplatījies atsauces tags #OscarsSoWhite, un mūspusē arvien biežāk skan joki par to, ka tagad Oskars būtu jāpiešķir cilvēkiem ar vienu kāju (stjuartēm, biškopjiem, suņiem un izvirtuļiem)". Godātais Gendalfs kā pēdējās grupas pārstāvis vēl paspēja laikus parūpēties par geju tiesībām, kas tradicionāli tiek pārkāptas pat samaitātajos Rietumos. Un tad nu sākās!

Nav gan gluži saprotams, kas īsti sākās, taču pamēģināsim nu kārtējo reizi tikt skaidrībā šajā sarežgītajā jautājumā, jo gribētos vismaz par kādu klaunu pasmieties šajā cirkā. Kaut kāds pamats būtu zem kājām.

Ir vajadzīga dažādība! (Un pelnutrauku arī apmainiet!) Politkorektums ir tik politisks… Apspriežamā skandāla dēļ progresīvās ofisu jaunatnes vārdnīcās ir iespiedies termins "diversity" – dažādība. Ar to galvenokārt saprotam etnisko daudzveidību.

"Diversity" parādās, kad vienā kopīgā darbā, projektā, nu, vai pat barības ķēdē iesaistās dažādu sugu pārstāvji. Piemēram, kā tolaik, kad tika celts Bābeles tornis. Jā, tolaik "diversity" bija pamatīga, tikai vienprātības nebija. Tāda situācija ir tipiska politkorektuma apstākļos, jo tā vienmēr ir uzspiesta, neizbēgami liekulīga lieta, rezultāts ir apšaubāms, jo visi pasākuma dalībnieki sirds dziļumos tik un tā ienīst viens otru.
Paldies Dievam, vismaz ne atklāti.

"Paskatieties! Tai sievietei ir melnādains bērns!"

Amerikāņu kinoakadēmijas prezidente Šerila Būna Aizeka skumji norādīja, ka arī viņu satrauc diversity trūkums, un tuvākajā laikā Akadēmija mainīs kadru politiku, lai radītu ilgoto dažādību. Ērtības labad pati Aizeka arī ir tumšādaina. Starp citu, viņa šajā kantorī ir galvenā. Šķiet, vietā būtu jautājums: godātie nēģeri, ko vēl jūs varat vēlēties?

Pašlaik tas skan visai bieži…

Tieši šeit slēpjas galvenā atšķirība no pareizējām amerikāņu reālijām, kuru pamatā ir virspusēja tēmas izskatīšana. Kur tad varētu rasties iedziļināšanās jautājumā?
No kino mēs ne velna nesaprotam! Pats galvenais jautājums: vai labas filmas vispār ir bijušas?

Pa rokai patrāpījušos kinokritiķu aptauja norāda uz divām filmām: šogad iznākušo "Ielu balsi" par hip-hopa grupas N.W.A. vēsturi un kinolenti "Satricinājums", kurā tēloja Vils Smits (starp citu, tieši viņa sieva sāka visus mudināt paust taisnīgu sašutumu).

Pagājušajā gadā "Oskaram" netika nominēta ne filma par Mārtinu Luteru Kingu, ne arī "Globusu" saņēmusī "Selma" – episks, vēsturisks darbs, grozi kā gribi.
Talantīgais režisors Spaiks Lī savu paziņojumu publiskoja Kinga dzimšanas dienā. Izrādās, arī viņš ir apspiesto afroamerikāņu pusē. Galu galā, arī viņš pieder pie šiem apspiestajiem.

Nu, par Vilu Smitu (un viņa sievu) vēl varam diskutēt, jo Smita labākā loma tomēr ir un paliek darbs vieglā žanra lentē "Cilvēki melnā", taču Spaiks Lī nav dumiķītis. Viņš ir jāciena. Lī ir iemīļotais Bregoviča režisors, tāpēc, pieņemsim, šādas tādas kinofilmas viņam ir.

Vai patiešām apspiestajam mazākumam – melnādainajiem aktieriem – ir īsti iemesli apvainoties?

Visi ir līdztiesīgi, taču daži ir līdztiesīgāki nekā pārējie

Gejus labāk pietaupīsim atsevišķam holivāram, bet šo situāciju attiecināsim uz citām minoritātēm. Piemēram, uz Latvijā dzīvojošajiem krieviem.

Latvijā varētu biežāk iekļaut talantīgu krievu projektus dažādos valsts prēmiju nominantu sarakstos un iekļaut valsts un sabiedrības dzīvē. Vai nav tiesa?

Piemēram, mēs visi zinām, ka krievu muzikantiem Latvijā praktiski nav nekādu iespēju iziet tirgū, jo šovbizness ir pielāgots latviešiem, taču pierādīt to būs pagrūti.

Ir gandrīz neiespējami izskaidrot šo situāciju amerikāņiem. Viņi teiks: pastāv taču vienlīdzīgas iespējas, jūsu Latvijā taču ir slaveni un panākumiem bagāti krievi, papilnam ir bagātu krievu. Kāpēc jūs dīcat?

Mums gan ir labāk redzams, kādas grūtības pastāv, netaisnīga attieksme labāk jūtama no iekšpuses. Mēs kritizējam, mēs dusmojamies. Paskat, visi portāli vai plīst no komentāriem un pārmetumiem. Tāpat vien taču nekas nenotiek. Visi jau nav prātu zaudējuši. Iemesls ir, mēs jūtam nevienlīdzību: dažkārt – darbā, dažkārt – sadzīvē, citreiz arī slimnīcā, uzņemšanas telpā… Un it īpaši – kultūras sfērā (tāpat kā politikā)!

Uz mirklīti iedomāsimies, ka melnādainie amerikāņu aktieri arī šo to saprot. Viņi dzīvo apstākļos, ko mēs pat necenšamies vienā rāvienā izprast. Talants var izpausties jebkurā vidē, bet iespējas – ne. Tādas lietas mums paskaidrot nevajag.

Afroamerikāņi patiešam tikai retumis saņem "Oskarus". 80 gadu laikā – 32 reizes. Trīsdesmit divas reizes, Spaik! Uzvarētāju skaits pārsniedz 2900 cilvēkus. Bēdīgi, jo melno Amerikā ir milzums, tāpat kā krievu Latvijā!

Pēdējo gadu laikā "Oskaru" ir saņēmuši:

  2006: Forests Vitakers — "Pēdējais Skotijas karalis"
  2004: Džeimijs Fokss — "Rejs"
  2001: Denzels Vašingtons — "Treniņu diena"
  2001: Halle Berija — "Monstru balle"
  1963: Sidnijs Puatjē — "Lauku lilijas"

Tātad precedenti ir, tikai pamaz.

Nu jā, vēl ir arī dziedātāji, piemēram, Džons Ledžends. Nav iespējams nepiešķirt "Oskaru" Džonam Ledžendam, viņš ir pārāk labs. Vai viņam iespējams atteikt? Taču būsim godīgi, tā nebija „aktiera” balva. Tas bija kompromiss. Jā, melnādainais talants saņēma ordeni, taču otršķirīgu. Tikpat labi var "Oskaru" piešķirt par basketbola ainām filmās. Sak, paskatieties, cik vareni jūs lēkājat…

Vārdu sakot, iesaku uzklausīt apspiestās masas Holivudā. Vienmēr pastāv nianses, kas redzamas tikai no iekšpuses. Velns viņu zin, cik tālu varam aiziet. Re, Maiklu Džeksonu drīz tēlos baltais aktieris. Nopietni, mūsu mīļo viņsaulē aizgājušo Maiklu tēlos filmas "Iemīlējies Šekspīrs" zvaigzne, Volandemorta brālis Džozefs Fains. Viņš spēlēs pieaugušo dziedātāju, kurš tolaik bija jau pavisam balts – slimības dēļ (ja atceraties, Džeksonam bija vitiligo).
Droši vien Fains tēlos izteiksmīgi… varbūt pat "Oskaru" dabūs.

Tikai pats Džeksons, lai viņam vieglas smiltis, 1993. gadā intervijā Oprai Vinfrijai teica, ka negribētu, lai viņa lomu tēlo baltais. Tolaik dziedātājs uzsvēra: viņš lepojas ar to, ka ir afroamerikānis.

Gan jau viņš zināja labāk.

Autora uzskati var nesakrist ar redakcijas viedokli.

Ziņu lente
0