RĪGA, 19. februāris — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Viens no cienījamākajiem politiķiem valstī – Jānis Jurkāns uzskata, ka šajā valstī nodarbojas ar visu ko, tikai ne ar reālajām problēmām. Piemēram, kāpēc neizmeklē, kur no valsts budžeta ik gadus pazūd vairāk nekā 5 miljardi eiro, lai arī viss budžets ir 8,5 miljardi.
Jurkāns bija jaunās Latvijas pirmais ārlietu ministrs, pēc tam četras reizes tika ievēlēts Saeimā. Pašlaik viņš nav aktīvs politiķis, taču par klusu pensionāru Jurkānu vis nenosauksi, jo notikumiem valstī un ārpus tās viņš vērīgi seko, un viņa viedoklis vēl joprojām tiek uzmanīgi uzklausīts, pie tam ne tikai Latvijā.
Kurš stučīja toreiz, stučī arī tagad
— Atbalsts no pagātnes – "VDK maisi". Kālab komiteja tos vispār atstāja Latvijā?
— 90. gadu sākumā es pat aiztiku tos "maisus". Aptuveni saprotu, kas ar tiem notika tolaik, kas notiek tagad. Tos "maisus" vajadzētu aprakt uz simt gadiem! Visiem taču ir skaidrs, ka patiesība ir Maskavā. Specstruktūras, kuru arhīvos atrodas vērtīgākā informācija no "maisiem", nekad neizpaudīs īsto aģentu uzvārdus.
Nedomāju, ka VDK bija vispaviršākā struktūra PSRS, kura, pametot Latviju, nejauši aizmirsa paņemt līdzi vērtīgu informāciju no tiem "maisiem". Visus svarīgākos datus, vārdus un uzvārdus, protams, paņēma, bet atstāja visādus niekus – pameta tos latviešiem kā kaulu sunim: sak, še, kaujieties savā starpā!
— Pašreizējā ņemšanās ap "maisiem" atkal sākusies neilgi pirms vēlēšanām.
— Tā ir bijis vienmēr: "maisi" uzpeld apmēram pusotru gadu pirms Saeimas vēlēšanām. Starp citu, būtu godīgi atdot kartiņas no "maisiem" cilvēkiem, kuru uzvārdi tur minēti. Un lai viņi paši sevi atmasko, ja grib.
Viens gribēja – dzejnieks Jānis Rokpelnis. Viņš atzinās un sāka stučīt par pārējiem: tas un tas mani piespieda iestāties partijā. Tā viņš stučīja padomju laikos, un turpina tagad, pēc paraduma. Lai viss būtu godīgi, jāiet tālāk. Sameklēsim un publicēsim prokuroru uzvārdus, kuri parakstīja lēmumus par deportācijām. Kāpēc ne? Uzzināsim, kā sauc latviešu tiesnešus, kuri izsūtīja latviešus uz Sibīriju. Šī informācija būs skaļāka nekā kartotēka no "maisiem".
Aizmirsti pedofili, aizmirsīs arī oligarhus
— Mēs ar jums tagad sarunājamies viesnīcā "Rīdzene", kur agrāk oligarhi gatavoja sazvērestību pret Latviju. Viņus ierakstīja un noklausījās, kā, iespējams, arī mūs pašlaik, bet pēc tam, pēc skandāla medijos, izveidoja īpašu parlamenta komisiju ar Ingunu Sudrabu priekšgalā "oligarhu lietas" izmeklēšanai. Taču komisija neko nav uzrakusi, "Latvijas ienaidnieku" uzvārdus nenosauca.
— Vai tad jums šķita, ka būs citādi? Jau sen zināms: ja gribat kādu lietu aprakt – izveidojiet Saeimā speciālu komisiju. Tā bija ar "pedofilu komisiju", ko 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā vadīja Jānis Ādamsons. Arī citu piemēru ir pietiekami.
Pirms "oligarhu lietas" komisijas taču bija tiesas lēmums: nav nekāda nozieguma sastāva. Tomēr nolēma tajā lietā parakņākties vēl. Patiesībā tā komisija bija pļauka tiesu varai. Pie viena par sevi atgādināja Andrejs Judins un Artuss Kaimiņš – tieši neilgi pirms vēlēšanām.
Bet kāpēc nav komisijas, kas censtos izmeklēt, kas Latvijā zog pa 3,5-5 miljardus eiro? Bet 2016.gada pētījums, ko institūtā RAND Europe pasūtīja Eiropas Parlaments, to skaidri apliecina. Pētījums, kurā tika vērtēts korupcijas līmenis ES valstīs.
Pajautājiet, ko par to lietu domā, piemēram, Ināra Mūrniece. Iedomājieties tikai skaitli – zog vairāk nekā 5 miljardus eiro, bet Latvijas kopējais budžets ir 8,7 miljardi.
Latvija – pamāte
— Jūsu laikā valstī sāka īstenot Tautas frontes idejas, īsi pēc neatkarības iegūšanas. Vai atceraties, kā ar pilsonību tika piekrāpti simtiem tūkstošu cilvēku?
— Tautas fronte solīja, ka Latvijā visiem būs vienādas tiesības. To pat dokumentāli var pierādīt: 1991. gada 13. janvārī Tallinā Boriss Jeļcins parakstīja līgumu par KPFSR un triju Baltijas republiku savstarpējo suverenitāti.
Ar Anatoliju Gorbunovu parakstīja likumu par noteikumiem starp Latviju un Krieviju. Tajā bija atrunāts pilsonības "nulles variants". Nākamajā dienā mūsu Augstākā Padome ratificēja līgumu. Taču itin drīz Latvija aizmirsa visus savus solījumus.
Tas, ka tagad Latvija milzum daudziem cilvēkiem ir pamāte, — tā ir milzīga problēma. No turienes rodas arī tagadējās problēmas ar krievu skolām.
Bet no tā paša Krievu skolu aizsardzības štāba dalībniekiem neviens taču nepieprasa, ka bērniem nebūtu jāprot latviešu valoda. Domāju, tas ir normāli: dzīvojot Latvijā, zināt latviešu valodu, jo cieni valsti, kā arī, lai pats labāk iekārtotos sabiedrībā un celtu nākotni.
Bet varas pārstāvji neliekas ne zinis par to, vai "tie krievi" prot latviešu valodu. Valdošie politiķi negrib veidot cilvēciskas attiecības ar milzīgas diasporas pārstāvjiem, paskaidrojot, kāpēc tai vajadzīga latviešu valoda, — Valodas likumu viņi izmanto kā pātagu.
Pie tam šajā jautājumā ieinteresētas ir abas puses? Kurš savulaik palīdzēja Ušakovam saņemt tik lielu vēlētāju balsu skaitu? Tādi kā Edvīns Šnore, kurš atļaujas salīdzināt krievus ar utīm.
Patlaban likums par krievu skolu pārvešanu uz mācībām latviešu valodā politiķiem ir izdevīgs. Tāpat kā mobilā lietotne "Valodas draugs", ko viņi palaiduši īsi pirms vēlēšanām. Tas ir izdevīgi visiem parlamentā, it īpaši nacionālajai elitei, kura var biežāk teikt: latviešu valodu nezina Rīgā un Latgalē, bet līdzās – Krievija, kam ir svarīgi, lai krievi neintegrētos sabiedrībā.
— Nesen par to medijos izteicās jūsu, tā sakot, kolēģis Edgars Rinkēvičs.
— Pie tam viņš nespēj neko jēdzīgu pateikt par situāciju Eiropā un visā pasaulē. Pavaicājiet man: ko vēlas Rinkēvičs? Atbildēšu: dabūt siltu vietiņu Eiropā, kaut kur NATO struktūrās. Jūs redzēsiet, viņu neievēlēs atkal, toties ātri piedāvās darbu.
Vecie grābekļi
Pastāv enerģijas saglabāšanās likums. Latvijā ir "ierēdņu saglabāšanās likums" – viņi nepazūd, tikai pāriet no viena stāvokļa otrā. Atcerieties stāstu ar Solvitu Āboltiņu. Viņa ir tik negodīga politiķe! Un vēlētāji viņu ciest nevar.
Āboltiņu taču neievēlēja pašreizējā Seimā. Taču viņa tik un tā pamanījās tur iekļūt. Un tagad viņa būs diplomāte – ĀM Eiropas departamenta direktore. Vai valstī vispār ir kaut kāds morāles līmenis?
— Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka cilvēki aizvien mazāk uzticas valdībai un parlamentam.
— Tas ir, viņi atzīst, ka balsojuši nepareizi – par nepareizajiem. Tā sakot, nopēruši sevi, atzinušies grēkos. Bet jaunajās vēlēšanās cilvēki, domājams, nobalsos par tām pašām partijām. No otras puses, tas ir saprotams. Par ko tad vēl balsot?
Vai var runāt par kaut kādas principiāli jaunas partijas dibināšanu? Nē. Kāpēc tad mēs brīnāmies, ka no Latvijas, pēc oficiāliem datiem, brauc prom piecdesmit cilvēki dienā? Nav grūti pareģot Latvijas nākotni.
Intervijas turpinājumu lasiet >>
