Vēl nesen skanēja viedoklis par Sinaja pussalas dienvidie Ēģiptē. Tomēr arheologu atklājumi liek to apšaubīt. Par to, kādi vēl varianti iespējami – stāsta RIA Novosti.
"Tas ir pie mums"
Ēģiptiešu gidi jau sen vadā tūristus uz Sinaja kalnu un viennozīmīgi saista šo vietu ar Bībeles stāstu. Arābi to dēvē par Džabal Musa – "Mozus kalns". Izraēliešiem šajā ziņā ir pašiem savs viedoklis.
Ilgus gadu simtus neviens neapstrīdēja to, ka Sinaja kalns meklējams Sinaja pussalas dienvidos. Taču pēdējos gados hipotēze vairs neskan tik pārliecinoši. Pamatu šaubām licis itāļu arheologa Emanuela Anati pētījums. Izrakumos Negeva tuksnesī Izraēlā viņš uzdūries milzīga sena reliģiskā kompleksa pēdām. Tajā ir vairāki altāri, rituālie akmens loki un kolonnas. Objektus rotā vairāk nekā 40 tūkstoši zīmējumu.
"Es rūpīgi izpētīju Bībelē aprakstīto ebreju aiziešanu no Ēģiptes un secināju, ka diezin vai Mozus būtu vedis savu tautu no Nīlas deltas uz Sinaja pussalas dienvidiem un no turienes devies uz ziemeļiem, uz Kānaāna pusi," viņš pastāstīja.
Tāpēc Anati izteica pieņēmumu, ka ebreji nav metuši līkumu pa Sinaja pussalu – viņi devās tieši uz Negeva tuksnesi. Tur Mozus saņēmis plāksnes ar desmit baušļiem.
Augstākais kalns šajā apvidū ir Nag-Karkoms. Te itāļu zinātnieks atradis kādas semītu tautas dievības seno svētvietu. Atrastie artefakti datēti aptuveni ar 2300.-2000. g. p.m.ē.
"Saskaņā ar ebreju tradīciju, aiziešana no Ēģiptes notika aptuveni XIII-XII. gs. p.m.ē. Taču man šķiet, tas notika daudz agrāk," pieļāva pētnieks.
Viens kalns – trīs nosaukumi
Daudzi gan kritizē itāļu zinātnieka versiju. Daži Senās pasaules vēstures speciālisti pievērsa uzmanību nesakritībai viņa slēdzienos. Pirmkārt, Nag-Karkoma kalna pakājē atrastā svētvieta nav unikāla – Negeva tuksnesī atrastas vairāk nekā desmit tādas pašas, tikpat lielas svētvietas.
"Anati reorija pauž, ka Mozus saņēma divas akmens plāksnes ar desmit baušļiem apmēram 2200.-2000. gg. p.m.ē. Tomēr Kānaāna alfabēts, uz kura pamata radusies ebreju valoda, sāka veidoties tikai ap 1800. g. p.m.ē.," vēstures reālijām pievērsa uzmanību amerikāņu Bībeles eksperts Džeimss Hofmaiers.
Viņš konstatēja, ka Sinaja kalns Bībelē nebūt nav vienīgais nosaukums kalnam, kurā Dievs devis baušļus ebreju tautai. Virsotne dēvēta arī par Horebu un "Dieva kalnu".
Gustava Dorē glezna "Mozus ar bauslībām"
Izceļošanas grāmatā garāmejot pieminēts, ka viss noticis Sinaja tuksnesī, kurp Mozus atvedis savu tautu no Ēģiptes zemes. Acīmredzot, tajā pieminēta Sarkanā jūra.
Bībele stāsta, ka līdz šim tuksnesim viņi gājuši trīs mēnešus. Pat no tālaika viedokļa tas ir pārāk ilgs laiks – bija iespējams pārvarēt daudz lielāku attālumu. No šejienes izriet vēl viena iespējamā kalna atrašanās vieta.
Arābijas pēdas
Apustulis Pāvels vēstulē galatiešiem norāda uz Sinaja kalnu Arābijā. Šī vieta atbilst tagadējai Jeruzālemei.
Vairāki vēsturnieki uzskata, ka Kristus sekotājs balstījies uz epizodi Vecajā derībā, no kuras sākās ebreju atbrīvošana no gūsta Ēģiptē. Mozus auga faraona galmā. Reiz viņš ieraudzīja, kā viens no uzraugiem sit vergu – ebreju. Viņš nogalina ļaundari un bēg un Midiāna zemi.
Tur Mozus apprec vietējā priestera meitu un gana aitas. Reiz viņš aizdzen aitas uz Horeba kalnu un ierauga degošo ērkšķu krūmu. Tā Dievs viņu aicina atgriezties Ēģiptē un atbrīvot savu tautu.
Bībeles leģenda vēsta ka midiānieši ir Bībeles pravieša Ābrama dēla trešās sievas pēcteči. Bet viņš dzīvojis Arābijas pussalas ziemeļrietumos.
Lielākais Derības šķirsta modelis pasaulē. Mākslinieki to izveidoja pēc speciāla pasūtījuma
© AP Photo / Dan Balilty
Šajā reģionā pērn izrakumus sāka arheologu grupa, lai sameklētu kādas norādes. Netālu no Džabala el Lauza kalna Saūda Arābijas teritorijā zinātnieki atrada senu kapsētu. Tiesa, pagaidām viņiem nav izdevies noskaidrot, kādas tautas pārstāvji tur apglabāti.
"Pilnīgi iespējams, ka tie ir tie paši ebreji, ko veda Mozus. No Bībeles zināms, ka pēc izceļošanas no Ēģiptes viņi ieņēma midiāniešu zemes un ilgu laiku dzīvoja pie Dieva kalna," – uzskata pētnieku grupas vadītājs Raiens Mauro.
Dievs to vietu noslēpis
Tomēr zinātnieki kritzē arī versiju par Sinaja kalnu Arābijā. Piemēram, skeptiķi atgādina, ka midiānieši bija klejotāji, tātad iespējams, ka viņu apmetnes atradās arī mūsdienu Ēģiptes teritorijā.
Pie tam apustuļa Pāvila laikos par Arābiju dēvēja zemes, kas ietvēra arī Sinaja pussalu. Romieši to nodalīja atsevišķā provincē – Akmeņainajā Arābijā.
Pie tam jau II gadsimta sākumā kristieši sāka apmesties pie kalna Sinajā. Savukārt IV gadsimta sākumā tur parādījās viena no pirmajām mūku kopienām (tagad tas ir sv. Katrīnas klosteris). Te, pēc Kristus sekotāju domām, Tas Kungs devis Mozum desmit baušļus.
"Ebreju tradīcijā viss ir citādi. Jau senatnē mutiskās leģendas stāstīja, ka kalna atrašanās vieta nav zināma, lai ari tolaik to pat nemēģināja atrast," pastāstīja Krievijas Ebreju kopienu federācijas Sabiedrisko sakaru departamenta vadītājs Boruhs Gorins. Viņš uzsvēra, ka ebreju ticībā tas ir principiāls fakts – Mozus un Dieva tikšanās vieta ir slēpta. Tāpat ir arī ar pravieša kapu, ko meklē jau ilgus gadu simteņus.