Katja Miško un Katja Zahavajeva ne vienu vien reizi pārvākušās no viena bērnu nama uz otru. Kāpēc? Pašas nezina, pieaugušie nepaskaidroja. Abas pieaugušo dzīvi sākušas pēc Iveņecas internātskolas beigšanas, kurā mācās bērni ar fiziskās attīstības īpatnībām, un tagad atceras to ar mīlestību.
Miško apgūst fotogrāfa profesiju. Stāsta, ka daudz kas pagaidām neizdodas, viņa ātri nogurst. Zahavajeva iekārtojusies darbā kafejnīcā, taču to drīz vien slēdza rekonstrukcijai. Tagad meklē darbu, iztiek ar invaliditātes pensiju.
Viņas apvieno sports – paukošana invalīdu ratiņos. Miško sākumā nobijās, kad viņai ieteica paukošanu, jo tas ir sarežģīti un slodze ir liela. Pēc tam sadusmojās, kad viņu lūdza apsēsties invalīda ratiņos – viņai ir bērnu cerebrālā paralīze. Grūti veidojās attiecības ar treneri – viņš šķita pārāk stingrs.
Ar sportu nodarbojas jau sešus gadus. Divreiz kļuvusi par Baltkrievijas čempioni. Sapņo tikt uz 2024. gada Paralimpiskajām spēlēm.
Zahavajeva treniņus sāka pavisam nesen. Treneris slavē, stāsta, ka viņai ir cīnītāja raksturs, ātra reakcija, līdera īpašības.
Treniņi notiek sešas reizes nedēļā, ceļā uz zāli divas reizes jāpārsēžas sabiedriskajā transportā, pēc tam jāpārvar vēl 400 metri pa dziļu sniegu.
Abas Jekaterinas nav ieradušas sūdzēties. Viņas paļaujas uz sevi un cer uz labiem cilvēkiem.