Rumbulā notika pasākums ebreju nošaušanas 80. gadadienas piemiņai

RĪGA, 1. decembris — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Ik reizi, kad apmeklēju piemiņas pasākumus Rumbulas mežā, nākas nolamāties uz slidenā ceļa. Te vienmēr ir jāuzmanās, lai nenogāztos uz ledus. Kad sniega nav, zem kājām slīd māls. Kad sniegs izsnidzis, kā tagad, pat rievota zole uz zābakiem nelīdz. Un vienmēr nāk prātā dumja doma: kā te vispār var aiziet līdz galam?

"Todien, 1941. gada 30. novembrī, šurp kājām atveda pusi iedzīvotāju no Rīgas geto, ceturtā lielākā geto pēcpadomju valstīs, - stāsta vēsturnieks Igors Gusevs. Nesen nāca klajā viņa grāmata "Maskavas forštate", kurā viena nodaļa veltīta detalizētai Rīgas geto vēsturei. – Diena ir īsa, visus vienā rāvienā noslaktēt neizdevās. Tāpēc pirmajā dienā nogalināja tikai apmēram 12-14 tūkstošus ebreju, viņu vidū – apmēram 800 bērnus vecumā līdz 10 gadiem. Lielākā daļa bija vietējie, līdz nāves vietai viņiem bija jānoiet apmēram 10 kilometri. Aptuveni tūkstotis ebreju no Vācijas atbrauca vilcienā, tika izsēdināti Šķirotavas stacijā un pa meža ceļu nogāja vien 600 metrus."

Mēģinu aptvert. 12 tūkstoši – tik daudz cilvēku tagad dzīvo Siguldā vai Olainē. 14 tūkstoši – visa tagadējā Bolderāja. Godīgi mēģinu apjēgt, kā visi kādas pilsētas (vai mikrorajona) iedzīvotāji: vecīši, sievietes, bērni, iet 10 kilometrus pa pirmo sniegu, lai sasniegtu labāku pasauli. Ebrejiem taču neviens neteica "vedam uz mežu slepkavot". Stāstīja, ka ved uz citu mājokli. Civilizētie eiropieši negribēja smērēties, izvedot līdzpilsoņus uz Austrumeiropu, kur bija papilnam, tādu, kam bija vienalga – nokaut cūku vai kaimiņu. Daudzi ebreji zaudēja dzīvības Latvijā. Svešiniekus nogalināt ir vieglāk. Bet mūsējie slepkavoja arī savējos.

To ir baismīgi iedomāties. Slepkavoja visu dienu. Dažas dienas iepriekš šurp atveda 300 gūstā kritušus sarkanarmiešus, lika izrakt trīs milzu grāvjus. Vienas dienas laikā viņi izraka gigantiskas tranšejas, un paši sagula pirmajā kārtā vienā no tiem. Ebrejus slepkavoja pēc principa "sardīņu bundža". Lika samest mantas kārbās (naudu un dārglietas – atsevišķi), kailiem sagulties uz līķiem un šāva no augšas. Nebūt ne visi gāja bojā uzreiz. Zeme Rumbulā kustēja vēl vairākas dienas.

Grāvju pietika gandrīz visam Rīgas geto – apmēram 30 tūkstošiem cilvēku. Pāris tūkstošu saglabāja dzīvības līdz 1943. gadam.

"Pēc 30. novembra slaktiņa vācu okupācijas pārvalde deva bendēm nedēļu atvilkt elpu, - stāsta Igors Gusevs. – Bet 8. un 9. decembrī pabeidza Rīgas geto attīrīšanu no vietējiem ebrejiem. Viņu vietā jau veda "ciemiņus" no Eiropas. Tiem solīja deportāciju uz jauno dzimteni, bet atveda pie mums. Te beidzās viņu mūžs. Daži vietējie ebreji no sirds ienīda atbraucējus, netaisnīgi uzskatīja, ka "piespiedi migranti" vainojami tuvinieku nāvē. Sak, ja nebūtu tik ātri atbraukuši, varbūt izdotos organizēt bēgšanu. Skaidrs, ka apsūdzības ir absurdas, taču pamēģini to ieskaidrot cilvēkiem, kuri tās šausmas pārdzīvoja un zaudēja visus tuviniekus."

Saskaņā ar 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā dzīvoja nepilni 93,5 tūkstoši ebreju. Pēc 1944. gada starp dzīvajiem palika aptuveni tūkstotis. Pārsvarā – evakuētie vai Sibīrijā izdzītie. Gan vieni, gan otri brauca lopu vagonos. No 14,5 tūkstošiem izsūtīto gandrīz 2 tūkstoši bija ebreji. Puse no viņiem nometnēs mira. Aizmugurē strādāja apmēram 10 tūkstoši. Kur viņi palikuši pēc kara – nav zināms. daudzi jaunieši devās karā.

Laiki mainījušies, tagad viss ir citādi. Uz ebreju piemiņas pasākumiem aizvien biežāk ierodas valsts augstākās amatpersonas, saka pareizus, izjustus vārdus par to, ka "neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts", ka "visu tautību pilsoņi ir līdztiesīgi, antisemītisms un rasisms nav pieļaujams", ka "Rumbulā Latvija zaudējusi savus līdzpilsoņus un tā ir XX gadsimta lielākā traģēdija". Sēru ceremonijas ir svinīgas un skumjas. Viegli noticēt tam, ka "nekad vairs". Ja nezinām, ko šie ļaudis saka citās ceremonijās. Piemēram, Lestenē.

Droši vien ebreju sēru ceremonijā Latvijā būtu nepieklājīgi atsaukt atmiņā nacistu režīma un Latvijas nodotos baltvācus. Tāpēc viņus nepieminēja. It kā viņu nemaz nebūtu. Es arī pieklājības labad nebūtu pieminējis. Nevaru – likteņi ir tik līdzīgi. Un es baidos no nākotnes citai tautai – savējai.

Protams, ebrejiem paveicās mazāk nekā baltvāciem, tomēr kopīgas iezīmes ir. Gan vienus, gan otrus padzina no dzimtenes. Gan vienus, gan otrus sauca par nevēlamiem ienācējiem. Gan vieniem, gan otriem solīja laimi vēsturiskajā dzimtenē. Tikai baltvācus aplaupīja un izmitināja okupētās teritorijās, bet ebrejus aplaupīja un izveda mežā, nošāva un apraka. Ko nenošāva, to sadedzināja vai noindēja.

Gan vieniem, gan otriem solīja atgriešanos vēsturiskajā dzimtenē. Manuprāt, tas jāpatur prātā. Šodien Eiropa uz "dzimteni" sūta citus – bēgļus no austrumiem. Un Vācija rīkojas daudz humānāk nekā Latvija. Mēs sūtām prom lielāku daļu. Visvairāk mani sarūgtina tas, ka daudzi krievu tautības cilvēki Latvijā, bīstoties no Otrā pasaules kara laiku deportācijām un genocīda, tikai nu jau pret krieviem, absolūti nejūt līdzi bēgļiem no Austrumiem. "Jūs dzimtenē nogalinās? Mjā, žēl, protams. Slikta jums tā dzimtene. Tikai arī mums jūs neesat vajadzīgi."

Vācijas vēstnieka tolerantās runas fonā Izraēlas jaunās vēstnieces Latvijā Šeronas Rapoportas vārdi bija godīgāki un izjustāki. Iespējams, tāpēc, ka vēstnieces kundze runāja par sevi. Viņas runas galvenais jautājums bija: "Ko darītu es, nonākusi tādā situācijā?"

"Traģēdija šeit notika pirms 80 gadiem, - teica Rapoportas kundze. – Tā ir vesela mūžība. Un ir grūti saglabāt par to atmiņu. Galvenais, ko atņēma šiem vīriešiem, sievietēm, sirmgalvjiem un bērniem – tas nav īpašums, pat ne dzīvība. Tās ir tiesības saukties par cilvēkiem. Vispirms viņus padarīja par necilvēkiem, pēc tam – iznīcināja. Arī šodien ir antisemīti un rasisti, kuri arī šodien padara cilvēkus par necilvēkiem. Un es lūdzu visus pajautāt sev: vai es tur nepiedalos? Vai neatņemu savās domās kādam cilvēkam tiesības būt cilvēkam? Vai es spēšu, ja viss atkārtosies šodien, zem propagandas sloga glābt cilvēkus, nebaidoties no nāves draudiem? Vai es būšu taisnais, bende vai vienaldzīgs liecinieks?"