RĪGA, 14. februāris — Sputnik. Šo Aināra Kadiša rakstu pat drosmīgā portāla Pietiek.com redakcija bija spiesta komentēt, sak, "publicējam šo rakstu, jo nevis vārdos, bet darbos cienām viedokļu dažādību". Kāpēc? Tāpēc, ka autors ar nostalģiju atceras dzīvi padomju Latvijā.
Laupīšana demokrātijas aizsegā
90. gados "atnāca" kārotā "brīvība". Šos vārdus autors izmantoja, jo pēc viņa domām, "ne nu nāca, ne nu brīvība".
"Tika realizēts velnišķīgs plāns, kura ietvaros "brīvības”, "demokrātijas" un "nolādētā padomju jūga nokratīšanas" vārdā neliela ļaužu grupa nozaga, sagrāba un izshēmoja tautas īpašumus.
Vispirms ļaudis kļuva brīvi no saviem darbiem, tad - no ienākumiem, bet tad velnišķīgi nekaunīgas afēras - naudas maiņas rezultātā - arī no iekrājumiem. Tad – no bezmaksas izglītības, bezmaksas medicīnas, bezmaksas bērnu interešu pulciņiem un bezmaksas sporta nodarbībām. Mūsdienās tie tiek atbrīvoti arī no īpašumiem."
Kadišs runā par likumdevēju, tiesnešu un tiesu izpildītāju mafiju, kuri pat neliela komunālā parāda dēļ var veikli un neticami nekaunīgi "atsavināt" māju vai dzīvokli. Agrāk tas bija neiedomājami; valsts nevis atņēma, bet deva, piemēram, dzīvokļus. Šajos dzīvokļos ļoti liela tautas daļa dzīvo vēl šobaltdien.
"Padomju rubļus pie varas nonākušie sumpurņi apmainīja pret "Latvijas rubļiem". Padomju rubļi, uz kuriem, starp citu, bija uzraksti visās PSRS republiku valodās, protams – arī latviešu, tika saukti par "koka" rubļiem. Nav īsti saprotams, kādēļ, jo ar četriem "koka" rubļiem pietika visu mēneša komunālo maksājumu samaksai vai pilnai "Žiguļa" bākas pieliešanai. Vai polšam par 4,12..." raksta autors.
Vienlaikus viņš iesaka neticēt, ja kāds stāsta, ka toreiz padomju laikos tauta esot nodzirdīta. "Nodzirdīšana notiek tagad, kad "šmiga", salīdzinot ar pārējām precēm, ir lēta un viegli pieejama. Re, - pat idiotiskajā “ārkārtas” situācijas menedžmentā tai ir “neaizskaramā” statuss pretstatā grāmatām, bērnu precēm, apaviem un daudzām daudzām citām cilvēka dzīvē vajadzīgām, bet veikalā brīvi nenopērkamām precēm," viņš piezīmēja.
Padomju "koka" rubļi tiek apmainīti attiecībā 1:1 pret "repšikiem" jeb "Latvijas rubļiem". "Repšiki" tiek apmainīti pret latiem attiecībā – uzmanību! - 200:1, Kadišs atgādināja visiem, kuri jau piemirsuši Latvijas neatkarības sākuma gadus.
"Vienā mirklī cilvēks, kurš bija pieradis un paļāvies uz padomju laika stabilitāti un gadiem krājis vasarnīcai vai automašīnai, zaudēja visu. Labākajā gadījumā vasarnīcas vietā viņš varēja nopirkt sev zārku vai kādu mikseri.
Lūk, kā supernelieši aptīrīja lielu tautas daļu. Un – nekas! Visi to krupi norija. Nebija ne dumpju, ne revolūciju. Tiesa gan, daudzi, palikuši bez darba, ienākumiem un iztikšanas, nodzērās un nomira.
Reizē ar citiem neatkarības atribūtiem, tādiem kā robežas, zemes, nacionālā tautas bagātība – meži, savi likumi, sava valūta – vēstures dūmakā izgaisa arī Latvijas nacionālā valūta – lats. Lai gan lata un eiro attiecība mainot bija 0,7:1, dzīve atkal – kārtējo reizi – kļuva dārgāka.
Emigrācija kļuva masveidīga, un Latviju pameta daudzi jo daudzi tās dēli un meitas – aktīvi un strādīgi ļaudis. Saprotams, ka tas viss ietilpa globālo sumpurņu plānos – Eiropa strauji novecoja, darbaroku katastrofāli trūka, no vienas puses, un nacionālu valstu vājināšana, tautu sajaukšana un globālās subkultūras kultivēsana – no otras puses.
Vēl viss nav zaudēts?
"Laiki, kad par ūdeni nebija jāmaksā, kad dzīvoklī nebija skaitītāja ne aukstajam, ne karstajam ūdenim, ne gāzei, kad vannošanās fani gāja vannā katru dienu, nedomādami, ka mēneša beigās būs "sāpīgs" pārsteigums astronomiska rēķina lapeles vai e-pasta veidā, pamazām nogrima pagātnē.
Izauga jauna paaudze, kura par "senajiem", "okupācijas" laikiem zināja tikai no nostāstiem un vēstures stundām.
Lieki teikt, ka jaunā vara vēsturi bija pārrakstījusi un jaunie cilvēki tika mācīti neganti nīst "padomju rēga" pagātni, kurā viņi nekad nav dzīvojuši, un mīlēt jauno – "brīvo" Latviju. Neviens jauniešiem nestāstīja to, ka "tajos" laikos nevienā veikalā nebija apsargu. Pat juvelieru veikalā – ne. Pat krājbankā – ne. Nebija vajadzības pēc viņiem. Tagad jaunajai paaudzei reklamē Latviju, kurā varturi var tautai čurāt uz galvas, bet viņu kontrolētie mēdiji sludina, ka līst silts lietutiņš, Latviju, kurā Tautai vairs nav pat balss. Latviju, kurā tiesas vairs nespriež taisnu tiesu un nav, pie kā vērsties pēc palīdzības.
Hunta, kas sagrābusi varu Latvijā, jau vairs pat īsti necenšas slēpt savu teju maniakālo izpostīšanas raksturu un absolūto cinismu attiecībā pret neaizsargātajiem, labticīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Un nav jābrīnās – Latvijas augstākās amatpersonas ir ārzemnieki.
Faktiski viņi ir okupācijas administrācija, bet mēs – tikai resurss... Daudzi ir paguruši un zaudējuši cerību kādreiz atkal dzīvot plaukstošā, taisnīgā un labklājīgā valstī," raksta Kadišs. Šķiet, viņš negatīvi noskaņots arī pret vakcināciju.
"Vai esam jau nokavējuši, zaudējuši spēju pretoties, izlekt no nāves kamanām, un mainīt mums piedāvāto drūmo likteni – izzust vēsturē?
Dzīve rādīs...Viss vēl nav zaudēts. (..) Vēl ir cilvēki, kuri atceras citu dzīvi - dzīvi, kurā cilvēks cilvēkam bija tuvākais... Vēl ir policisti, kuri atsakās iet pret savu tautu. Vēl ir... Un vēl ir cilvēki, kurus hunta var nogalināt, bet nevar uzvarēt! Es zinu!" mazliet patētiski raksta noslēgumā izsaucās autors. Tiesa gan, ne vārdus, ne adreses viņš nemin.