RĪGA, 12. janvāris - Sputnik. Maestro ir ļoti grūti noķert. Pirmkārt, šādu interviju viņam bijis tik daudz, ka jubilārs joprojām joko: "Ja ikviens, kam esmu devis interviju, būtu maksājis man eiro, es jau sen būtu miljonārs!"
Otrkārt, par spīti visam, Paulam katra diena ir aizņemta – viņš nemitīgi uzstājas, apceļojis ar koncertiem visu Latviju, raksta Bb.lv, atsaucoties uz žurnālu "Telegraf". Viņš stingri ievēro pats savu padomu: "jāgriežas kā vāverei ritenī – ja apstāsies, tad tas jau ir viss, it īpaši manā vecumā!".
Par laimi, Maestro ir draugi: Latvijas Radio trešā kanāla direktore Gunda Vaivode un Latvijas Nacionālā teātra izpilddirektors Ojārs Rubenis palīdz klasiķim ar koncertu organizēšanu, tāpat viņi ir Paula kaimiņi. Viņi saprot, ka Pauls un klavieres ir neatdalāmi. Pats jubilārs arī to saprot. Ja pirms ceturtdaļgadsimta viņš jokoja, ka "pēc sešdesmit gadiem vecums tāds, ka dzimšanas dienas jāsvin katru gadu", tad 80 gadu vecumā viņš jau runāja pilnīgi nopietni, patiesi nervozi berzēdams plaukstas pirms jubilejas koncerta: "Skaitlis ir draudīgs!" Tagad, šķiet, viņš par šo tēmu vairs nejoko - vienkārši strādā. Rezultāts ir apbrīnojams – pirkstu motorika joprojām ir neticama, bet enerģētika, kas nāk no Paula personības, patiešām ir grandioza.
Visu šo laiku žurnāls "Telegraf" paretam zvanīja Maestro, cenšoties neatraut viņu no piesātinātā grafika. Te viņa mazmeita Amerikā precas ar armēņu scenāristu, te viņam ordeni piešķir. Tikties personīgi izdevās pavisam nejauši – Mūzikas namā "Daile" Barona ielā, kur bieži uzstājas Maestro.
— Kāds ir noskaņojums, Paula kungs?
— (Pēc pauzes, aiz maskas tikai acis pamirkšķināja.) Kolosāaaaaali! (Atkal neliela pauze.) Principā es mazliet strādāju. Kas tad vēl atliek?
Kaut gan daudz kas nav skaidrs. Lūk, piemēram, jau gada sākumā esmu iestudējis albumu "Trīs Raimondi" ar maniem kolēģiem: vijolnieku Raimondu Ozolu un taustiņinstrumentālistu Raimondu Macatu. Programmas pirmizrādei vajadzēja notikt aprīlī Splendid Palace, bet tad ieviesa ārkārtējas situācijas režīmu, un viss tika atcelts, pārcelts uz rudeni. Tagad kļuva zināms, ka "Trīs Raimondi" tiek pārcelti uz 2021. gada aprīli. Un ko lai nu dara?
— Sāk, ka latviešu publika jums ir vistuvākā, jo tā ir savēja. Bet ar ko tā atšķiras no krievu publikas?
— Vispār es nesadalu sabiedrību pēc tautības, manai ģimenei tas vispār nav raksturīgs. Bet tā ir taisnība, ka latvieši, protams, ir atturīgāki emocijās. Ziemeļnieki, tā teiksim. Bet tas arī ir slikti – šajā ziņā Rīga ilgu laiku vispār bija emocionāli slēgta. Ar krieviem, protams, viss ir vienkāršāk: laba melodija, un uzreiz viss rit pilnā sparā, pēc koncerta aicina uz restorānu, gatavi nēsāt uz rokām. Un tā tas vienmēr ir bijis, un joprojām ir tā. Es to zinu pēc paša pieredzes – uzstājos ar koncertiem ne tikai Maskavā, bet arī Sanktpēterburgā un Kijevā. Slāvi! Pat ja runājam par publiku mūsu Rīgas Krievu teātrī, ar ko es ar prieku sadarbojos, – tur publika ir daudz emocionālāka. Bet, manuprāt, arī latviešu publika ir ļoti interesanta …
— Maestro, pateicoties jums, esmu apguvis jaunu latviešu vārdu – "draņķis"! To jūs pateicāt reklāmā, kura aicina pasargāt sevi no infekcijas. Ko jūs varat novēlēt visiem šajā grūtajā laikā?
— Turēties! Jāturas. Jācenšas kaut ko darīt. Un neklepot.
— Vai jūs atceraties jums vissmagāko laiku? Varbūt Otro pasaules karu, ko jūs pārdzīvojat?
— Jā, bija stāsts 1944. gada rudenī, kad fašisti pameta Rīgu, man toreiz bija deviņi gadi. Es dzīvoju kopā ar tēvu, mammu un māsu Edīti Iļģuciemā. Pilsētu pastāvīgi bombardēja, turpat līdzās atradās Spilves lidosta, svarīgs stratēģiskais objekts.
Tagad var teikt, ka padomju lidmašīnas bombardēja tikai lidlauku, bet arī mēs no tā dabūjām. Tiklīdz sākās uzlidojums, mēs ar visu ģimeni no visa spēka skrējām uz mājas pagalmā iekārtoto zemnīcu, pat ja tas bija naktī - momentāni, apakšveļā skrējām, kas kuram bija mugurā. Jā, tas tik bija biedējoši...
Taču visļaunākais man bija laiks, kad šņabi dzēru. Es negribu to atcerēties. Tas bija ļoti tumšs laiks... un tikai tu pats vari no tā atbrīvoties. Mana sieva Lana arī man palīdzēja. Starp citu, vai tu joprojām iedzer?
— Kādu reizi nedēļā, veselība vēl ļauj.
— Es šorīt no rīta iedzēru. (Pauze). Divas tabletes iedzēru un devos pie klavierēm.
— Ko jūs domājāt par ideju nosaukt jūsu vārdā koncertzāli, kad tā tiks uzbūvēta Rīgā?
— Pasarg Dievs, es vēl esmu dzīvs, man vēl jāstrādā.
— Tomēr novembrī jums tika piešķirts augstais Japānas apbalvojums - Uzlecošās Saules ordenis ar zelta stariem un kaklarotu...
— Tas, protams, ir patīkami. Bet man jau ir tik daudz ordeņu... Latvijas Triju Zvaigžņu ordenis jau piešķirts, vairākas pakāpes. Pagājušajā gadā Gruzijas ordeni pasniedza... Vēl man ir "Goda zīme" kopš padomju laikiem. Starp citu, ļoti smags ordenis, pie uzvalka tā vienkārši nepiekarināsi.
Starp citu, man arī ir PSRS Tautas skatuves mākslinieka pakāpe, nozīme un diploms, ko parakstījis PSKP CK ģenerālsekretārs Konstantīns Čerņenko! Tas, šķiet, bija pēdējais viņa parakstītais dokuments - tieši 1985. gada sākumā viņš nomira.
— Atceros, jūs spēlējāt karalienei, un tad kādā laikrakstā parādījās virsraksts: "Viņš spēlējis visiem karaļiem!"
— Visiem gan nē. Tikai diviem – vēl zviedru karalis bija. Runājot par Japānu, starp citu, bija interesants gadījums. Pirms vairākiem gadiem gāju garām viesnīcai "Rīga", pēkšņi no tās iznāca japāņu tūristu grupa, un gids teica: "Lūk, šis ir tas pats komponists, kurš sacerēja dziesmu "Miljons sarkanu rožu"." Japānā tas arī bija hīts, ne tikai pie mums un Krievijā. Un tad es patiešām nobrīnījos par to, ka visi šie japāņi nostājās rindā manis priekšā, paklanījās un sāka čivināt: "Arigato!" Tas ir "paldies" japāniski. Ko var teikt, tas bija patīkami.
— Ko jūs varētu novēlēt mūsu lasītājiem?
— Tagad visiem jānovēl veselība un jāatceras, ka jāturas! Galvenais, kā teic, izturība un raksturs!