RĪGA, 6. novembris – Sputnik, Andrejs Solopenko. Krievu kultūras Latvijā dienu ietvaros Latvijas Krievu savienības birojā bija organizēta izstāde, kas tika veltīta dažādu valodu lietojumam Latvijas teritorijā XIX gadsimta beigās un XX gadsimta pirmajā pusē. Spriežot pēc prezentētajiem dokumentiem, valstī aktīvi tika izmantota ne vien latviešu, bet arī krievu un vācu valodas, un to statuss bija pat nosprausts vairākos likumos, kas šobrīd šķiet neiedomājami.
Eksponāti – ēras liecinieki
Izstādi organizēja sabiedriskais aktīvists Viktors Harlamovs un Rīgas domes deputāts, tiesībsargs Aleksandrs Kuzmins. Viņi kolekcionē dažādus vēstures artefaktus un laipni prezentēja publikai savus eksponātus. Šodien tās mantas un dokumenti nevis vienkārši sniedz priekšstatu par šo sen aizgājušo ēru, bet arī ļauj salīdzināt vecos laikus ar mūsdienām. Un, kā izrādījās, dažās jomās nacionālo minoritāšu dzīve pirms simts gadiem bija daudz labāka, nekā šobrīd.
Piemēram, izstādē prezentēta 1929. gada grāmata, kas apraksta toreizējās Saeimas reglamentu. Tad nu lūk, deputātiem bija ļauts runāt no tribīnes ne vien latviešu, bet arī vācu vai krievu valodās, ko mūsdienu Latvijas reālijās pat nav iespējams iedomāties.
Tāpat, saskaņā ar 1924. gada lēmumu par lietvedību mazākumtautību skolās, dokumentus par administratīvo un saimniecisko darbību bija atļauts sastādīt ne vien latviešu, bet arī citās, attiecīgo skolu valodās.
Uz pirmajām Latvijas banknotēm, kuras tika laistas apgrozībā 1919. gadā, bija uzraksti latviešu, vācu un krievu valodās. Savukārt XX gadsimta sākuma atklātnes tieši norāda, ka Rīga tolaik bija daudzvalodīga un daudznacionāla pilsēta – reklāmas izkārtnes bija dažādās valodās, un nevienu tas nemulsināja. Interesanti, ka arī skolēnu apliecības, kas nodrošināja braukšanas atvieglojumus Rīgas sabiedriskajā transportā 30. gados, arī saturēja informāciju trijās valodās, kas tolaik tika uztverts pavisam normāli.
Latvijā tika izlaistas dažādas avīzes, izdotas grāmatas, notika dievkalpojumi, strādāja skolas, un esošo likumu ietvaros saskaņā ar valdības noteikumiem par valsts valodu, kas tika pieņemti 1932. gadā, visur varēja izmantot ne vien latviešu, bet arī jebkuru citu valodu. Tajos pašos noteikumos bija teikts, ka privātfirmām bija tiesības uzturēt lietvedību svešvalodā un tikai pēc valsts iestāžu prasības bija pienākums sniegt tulkojumu latviešu valodā.
Trīs valodu valsts
Šobrīd šādas patvaļības ir nepieļaujamas, jo komersantiem, kuri būtu uzdrīkstējušies kaut ko tādu izdarīt, var draudēt liels naudas sods. Taču Pirmās Latvijas Republikas laikos tas viss bija ierasta lieta. Interesanti, ka pat nacistu okupācijas laikos Rīgā ne vien mierīgi strādāja krievu skolas, bet arī dokumenti par mācību sekmēm skolēniem tika izsniegti krievu valodā, par ko liecina izstādē prezentētā 1943. gada liecība.
Kā atzīmē viens no organizatoriem, Aleksandrs Kuzmins, daudzi dokumenti norāda, ka Latvijas teritorijā vienmēr bijušas pieprasītas ne vien latviešu, bet arī citas valodas. Dažādas valodas tika izmantotas ne vien privātajās, bet arī valsts jomās.
"Tas pats Saeimas reglaments atļāva deputātiem uzstāties dažādās valodās, un arī, saskaņā ar latviešu skolu mācību plāniem, krievu valodas apgūšana tajās bija visnotaļ izplatīta," atzīmēja Kuzmins.
Viņš piebilda, ka arī XX gadsimta sākumā, kad Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvā, te bija atļauts lietot ne tikai krievu valodu.
"Rīgas pašvaldības veidlapas XX gadsimta sākumā bija trijās valodās. Tātad Krievijas impērijas oficiālajos dokumentos bija ne vien krievu, bet arī latviešu un vācu valoda. Šāda prakse saglabājās arī neatkarīgajā Latvijā, kad trijās valodās varēja būt dažādi rēķini un daudzi citi dokumenti," uzsvēra Kuzmins.
Krievu un vācu valodu īpašais statuss tika aprakstīts vairākos likumdošanas aktos. Kuzmins norādīja, tiesu procesā un pašvaldību darbā, ar lielu mazākumtautību skaitu, tolaik bija atļauts izmantot citas valodas līdztekus latviešu valodai, atšķirībā no mūsdienu valsts.
Situāciju var mainīt
Taču, kā uzskata sabiedriskais aktīvists, pieprasījums pēc krievu valodas Latvijā šodien ir pat augstāks, nekā pirms simts gadiem, savukārt nacionālās minoritātes prot latviešu valodu daudz labāk.
"Ja mēs salīdzināsim to laiku tautas skaitīšanas datus ar tagadējiem, tad ieraudzīsim, ka latviešu valodas izmantošana mazākumtautību vidū ir kļuvusi manāmi labāka, nekā 20.-30. gados. Tādēļ runāt par kaut kādu "draudu" valsts valodai nav nekāda pamata. Lai gan it kā apspiestais latviešu valodas stāvoklis parasti tiek izmantots, lai nedotu iespēju paplašināt krievu valodas izmantošanas jomu, kurai ir pieprasījums," norādīja Kuzmins.
Kā atzīmēja Kuzmins, mūsdienās Satversmē ir sadaļa par cilvēktiesībām, kurā minētas tiesības saglabāt un attīstīt mazākumtautību valodas. Un arī 2014. gadā pieņemtajā Satversmes preambulā ir teikts, ka Latvija ciena nacionālās minoritātes, taču krievu valodas lietošanas apmērs, neskatoties uz minēto, tiek samazināts.
"Tajās pašās skolās, augstskolās, arī bērnudārzos, kā arī plašsaziņas līdzekļos krievu valodas izmantošana tiek samazināta. Lai gan Latvija parakstīja tostarp arī starptautisko līgumu – Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību.
Pēc deputāta domām, visloģiskākais solis mazākumtautību valodas tiesību aizsardzībā Latvijā ir prasības iesniegšana Eiropas tiesā, ja Latvijas tiesas neredz pārkāpumus.