RĪGA, 2. novembris – Sputnik. Latvijā ir vārda brīvība. Ja runa ir par valdības kritiku. Vismaz skandalozajā portālā Pietiek.com, kur Arturs Vēbers bagātīgi bārsta aizvanojošus epitetus par Latvijas ministriem.
Nesen "lupatveidīga radība premjera krēslā" ierunājās, ka naudas mums esot "tik daudz kā nekad". Taču nevieni krājumi nav bezgalīgi, un arī lielums "tik daudz" agrāk vai vēlāk izsīks, vai tiks izpļeckāts, kas Latvijas gadījumā ir ticamāk, atzīmēja Vēbers.
Redzams, ka izsīkšanas brīdim laikus nolēmuši gatavoties arī valsts līderi – Kariņš ar dežūrsmaidu un viņa līdzgaitnieks, agrāk kvēlais komjaunietis, bet tagad sirreālā parodija par finanšu ministru, kam Reirs uzvārdā un kam pēc būtības nevarētu uzticēt pat publiskās lauku pirts, kur nu vēl valsts finanses, raksta Vēbers.
Izskatās, turpina autors, ka šis pārītis par neaptver, ko dara, jo "slaucamās" programmas ar piedomātiem argumentiem sagatavotas virknei iedzīvotāju kategoriju – pašnodarbinātajiem, autoratlīdzību saņēmējiem, lietotu auto pircējiem, mikrouzņēmumu darbiniekiem un citiem.
"Četrdesmit procentus no apgrozījuma! Kariņ un Reir, jūs ar galvu draudzējaties, taujā autors. Viņš norāda: tas ir skaidrs signāls jebkuram potenciālajam investoram – ja vēlies ieguldīt Latvijā, gatavojies pārsteigumiem. Vēl labāk – nenāc, jo peļņa nespīd, vajadzēs piemaksāt!
Tātad – vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši uzņēmumu (un, minimums, piecdesmit tūkstoši strādājošo un viņu ģimeņu) tiks pakļauti faktiskai finanšu eksekūcijai un labākajā gadījumā mainīs nodokļu rezidenci (uz neatgriešanos), sliktākajā – pārcelsies uz ēnu zonu vai vispār beigs pastāvēt, papildinot pabalstu saņēmēju rindas.
"Kas zina, minētais palielinājums ir priekšvēstnesis citiem stulbumiem, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa dubultošanai vai kam tamlīdzīgam. Jo vienkārši "vajag naudu"," raizējas autors.
Ja reiz tik ļoti to vajag, varbūt laiks atteikties no valsts ekonomiskās attīstības līmenim neatbilstoša autoparka uzturēšanas valsts struktūrām, svinīgām pieņemšanām un tamlīdzīgiem izrīšanās pasākumiem, kā arī sākt apcirpt uzblīdušo birokrātisko aparātu… Par šādiem pasākumiem gan nekas nav dzirdēts, un te valsts līderi kautri izmanto iespēju paklusēt.
Trakākais, ka tiesisku līdzekļu šī stulbuma novēršanai vienkārši nav, un cerēt uz to, ka "bezmugurkaulnieks" no Rīgas pils budžeta likumu ar visu šo ārprātu neizsludinās, ir vismaz naivi, nožēloja Vēbers.
Noslēgumā viņš atļāvās pasapņot: "Pienāks brīdis, kad šos parazītus nesargās ne "miesnieki", ne valsts amatpersonu statuss, un tad nebūs problēmu kādā "viens pret vienu" situācijā uz ielas, pie kāda kroga vai lielveikala stāvvietā vismaz iekrāmēt pa purnu, lai atgrieztu viņus realitātē."
Pašās beigās autors mazliet pietuvojas realitātei, taču, šķiet, ne īpaši: "Vai nākamajās vēlēšanās atradīsies pietiekami daudz stulbeņu, lai balsotu par šādiem reiriem, kariņiem un citiem politiskajiem izdzimteņiem, neļaujot tiem tapt aizslaucītiem "zem piecu procentu" mēslainē?"